Nē, es nenoliedzu terapiju, arī man tā savulaik ir palīdzējusi :) Taču esmu sajūsmā par psihoterapeita Tomasa Mūra atgādinājumu, ka psihoterapija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “dvēseles aprūpēšana”, un, mainot fokusu no cilvēka “neirotisko un problemātisko” daļu dziedināšanas, ārstēšanas un glābšanas uz ieklausīšanos dvēseles signālos un tās nepārtrauktu aprūpi, mēs  “pakāpeniski atklātu tās dziļākos noslēpumus, kas slēpjas ikdienas kņadā…”

Veids, kā praktizējam psiholoģiju, ievērojami mainītos, ja mēs to uztvertu, kā nepārtrauktu dvēseles aprūpēšanu, nevis mēģinājumus dziedināt. Mums būtu jāatvēl laiks tam, lai vērotu un ieklausītos, pakāpeniski atklājot dziļākos noslēpumus, kas slēpjas ikdienas kņadā.

Kad apstājamies, lai pārdomātu, kas ar mums notiek un no kā mēs esam veidoti, dvēselē sāk, lietojot no alķīmijas aizgūtu terminu, fermentēties. Izmaiņas notiek, taču ne saskaņā ar kādu plānu vai apzinātas iejaukšanās rezultātā. Ja dvēselei velta pietiekami daudz uzmanības, izmaiņas notiek, mums to nemaz neapzinoties, līdz tās jau ir beigušās un nostājušās savā vietā. Dvēseles aprūpēšanā novērojams paradokss, ka apņēmīga dzīšanās pēc pārmaiņām par katru cenu patiesībā traucē pieredzēt būtisku pārveidi.

Senā psiholoģija uzskatīja, ka ikviena likteņa un rakstura pirmsākumi ir noslēpumā tīti, ka mūsu individualitāte ir tik dziļa un apslēpta, ka, lai rastos identitāte, ar vienu mūžu nepietiek. Renesanses laikmeta ārsti apgalvoja, ka katra cilvēka būtība aizsākas kā zvaigzne debesīs. Cik ļoti gan tas atšķiras no modernā viedokļa, ka cilvēks ir tas, par ko viņš sevi izveido!

Dvēseles aprūpēšana novērtē cilvēcisko ciešanu mistēriju un nepiedāvā ilūziju par dzīvi bez problēmām. Tā uzskata ikvienu neziņā un apjukumā krišanu par izdevību atklāt, ka briesmonis, kurš mīt labirinta centrā, ir arī eņģelis. Cilvēka unikalitāti vienlīdz lielā mērā veido kā neprātīgie un izkroplotie personības aspekti, tā racionālā un normālā personības daļa. Ēna ir ļoti nozīmīga dvēseles daļa. Nonākt līdz šim paradoksālajam spriedzes punktam, kur sastopas adaptēšanās un anormālība, nozīmē labāk izprast mūsu noslēpumaino, zvaigznēs dzimušo dabu..

Dvēseles aprūpēšanai nepieciešama cita valoda nekā psihoterapijai un akadēmiskajai psiholoģijai.. tā var izpausties tikai poētiskos tēlos, kurus atrodam mitoloģijā, tēlotājmākslā, pasaules reliģijās un sapņos…

“Es jūtu līdzi mokām, kuras cilvēkiem jāpieredz, kad viņu dzīves un sirdis dvēseles dzemdībās plīst vai pušu… “