kaut kas ļoti romantisks tajā visā ir - starp dzīvokļu uzkopšanām, motobraukšanām, teorētiskajiem eksāmeniem, pirmās palīdzības kursiem, bērnu menedžmentu un citām sadzīviskām lietām, ar ko dzīve dāsni piepildījusi manu jūlija kalendāru (vēl maijā mana vasara bija "biedējoši" tukša), es jo intensīvāk tiecos satikties ar savu dienasgrāmatu. kaut ko uzrakstīt vai izlasīt kādas grāmatas rindas šādā skrējienā ir gluži kā ēst. dvēsele paģērē savu barību kamēr miesa cīnās par savu. kā iemīlējusies jauniete es skrienu un meklēju katru tikšanos ar savu mīlestību...un arvien vairāk es priecājos un novērtēju katru dvēselisko mirkli. vai nav romantiski?

ir arī nogurdinoši, taču ik diena man piedāvā izvēles iespējas. ir pienākumi un ir saldais ēdiens. ir trīs dienu zupa un ir ballīte. es mācos lavierēt pa šauro līdzsvara līniju starp daudziem jā un nē. piebremzēt vai uzspiest gāzi. mācības birst kā no pārpilnības raga - sāpīgi kritieni un eiforiski prieka mirkļi. šķiet, ka tā izskatās mūžizglītība un dažreiz es jūtos kā Mortal Kombat varone.

atvērtība un uzticība dzīvei, kaut arī rada man un maniem tuvajiem daudz stresainu brīžu, ved mani uz priekšu pa stabilu, nezināmu un aizraujošu ceļu.

Paula, un mums nav jāvēlas nekas vairāk... drīzāk mazāk. Mazums, vienkāršība un pieticība (un pateicība) ir Lieli Skolotāji.