Adventa pārdomas #2

“Gaidot Ziemassvētkus” | R.Rors + Elīna :)

“Mums nepieder mūsu atlikusī dzīve, jo mums nepieder pat mūsu dzīves tagadne. Mūsu dzīve ir nodrošināta un apdrošināta, bet mēs jau tagad par to uztraucamies. Laime un apmierinātība ar dzīvi ir padarīta par praktiski neiespējamu. Mēs esam tiktāl pārstimulēti, ka parastais vairs nesniedz prieku un baudu. Mēs esam radījuši pseidolaimi, kura lielākoties balstās uz to, kas mums pieder, nevis uz pašu esamību. Mēs nespējam palikt mierā kailā esībā Dievā.

Mēs varam būt ekonomiski bagāti, bet ne garīgi auglīgi. Aizņemtība ir kļuvusi par statusa simbolu. Pārtikušā sabiedrībā trūkst tieši laika, un arī vieduma un draudzības. Taču cilvēka sirds ir radīta tieši šīm lietām, tieši to dēļ cilvēks dzīvo. Nav brīnums, ka ir tik daudz depresīvu, neveselīgu un vardarbīgu cilvēku un uz šīs nabaga planētas atstājam tik lielu ekoloģisko pēdu.”

Grūti šo visu neredzēt un nepiekrist, taču tāpat mēs visi atrodam argumentus, ka citādāk jau nevaram. Ričards Rors var atļauties būt tiešs, šķietami “moralizējošs” un kategorisks. Jo ar “mēs” viņš domā arī sevi. Viņš nav izņēmums, jo pieder pie parastiem “ļaudīm”. Es arī, un mans vienīgais mierinājums, lai nesagumtu zem šīs “vainas sloga”, ir tas, ka es cenšos. Kā nu sanāk. Kā cilvēkam. Un bieži nav nepieciešami tūlītēji kardināli lēmumi un rīcība. Iespējams ir vajadzīga tikai apzinātība, apņemšanās un pirmie soļi… vai pēdējie.

“Reliģija ir domāta cilvēkiem, kuri baidās no elles vai Dieva, savukārt garīgums - cilvēkiem, kuri ir izgājuši cauri ellei un sastapuši Dievu."

Man šķiet, ka es Dievu vistiešāk sastapu tieši Ellē. Jo dziļāk gāju personiskajā tumsā, jo lielāka gaisma man tika dāvāta, savukārt, jo vairāk tuvojos gaismai, jo lielāka ēna pār mani krita.  Tāpēc starp labo un ļauno, tumšo un gaišo man nav Būtiska nošķīruma. Es nenoliedzu un nesaku, ka nav ļaunuma, bet drīzāk to, ka ļaunums gluži kā tumsa ir gaismas prombūtne. Un tas padara to cilvēcīgu. Izgaismojamu. Mīlamu. Mīlošu.

“Tumsa ir pastāvējusi vienmēr, un tā nekad pilnībā neizzudīs. Mums ir jāatzīst tumsa un jāmācās dzīvot radošās un drosmīgās attiecībās ar to, lai tā mūs neuzvarētu. Tas ir tas šaurais ceļš, pa kuru Dievs piedzimst šajā pasaulē - caur tumsu arvien lielākā gaismā. Tas ir tāds kā kristīgais iņ/jaņ - mūsu ticība paradoksam un mistērijai.”

Izvēloties tikai vienu - gaismas VAI tumsas ceļu - atdalot tos kā atsevišķas realitātes, mēs maldinām sevi un dzīvojam ilūzijās par lietu un sevis patieso dabu. Tumsa un gaisma ir nedalāmas, tie ir divi, kas ir viens.  

“Cietumā es vienmēr varēju runāt tieši, savukārt draudzēs man bieži vajadzēja runāt “skaisti”. Cietumā ir pavisam skaidrs, kas ir nāve. Kas iznīcina cilvēkus un reizēm arī - kā tas notiek. Tur cilvēkiem ir jānolaižas tādos savas sirds dziļumos, ko mēs ar jums nepazīstam.”

Tie pēdējie tie pirmie. Cik gan daudz vairāk pazemības, vienkāršības un līdzjūtības dzimst cilvēkos, kuri nolaidušies savas sirds pagrabos. Tur, kur cilvēciskais nespēks, nepilnīgums un mazums pārdzimst Lielumā.  

“Bieži nevis personiska ļaunprātība, bet sabiedriskais un institucionālais aklums neļauj saredzēt dziļāk. Lielākoties mēs domājam tāpat kā visi citi ap mums, ja vien neesam izgājuši iekšēju mīlestības, lūgšanu un ciešanu ceļu. Bez tā cilvēciskā apziņa parasti paliek “cīnies vai bēdz”, “vai nu, vai”, “visu vai neko” līmenī. Šis duālistiskais prāts, kurš atbilst smadzeņu funkcijas zemākajam līmenim, nekad nespēs nokļūt līdz lielajām lietām, kas neizbēgami ir noslēpumainas, un vēl mazāk spēs tajās radoši iesaistīties.”

Mūsdienu zinātne apstiprina tradicionālo, gadsimtiem ilgi garīgās praksēs gūto pieredzi - mūsu smadzenes ir daudz spējīgākas nekā mēs to varam aptvert. Prakses jautājums. Iespējams pirmo reizi vēsturē tik plašām ļaužu masām ir iespēja attīstīt savu apziņu, individuāli un kolektīvi - mainīties, redzēt plašāk, elastīgāk, daudzpusīgāk. Pabeigt pamatskolu, pusaudžu ego izaicinājumus, “atstāt mājas” un ķerties pie nobriedušākiem uzdevumiem. Pieaugt.  

“Marija ideāli parāda, kā auglība ienāk šajā pasaulē. Viņa ir atteikšanās un padošanās arhetips. Marija neko nevada, nekārto, nekontrolē un “nesasniedz”. Viņa tikai saka “jā!” un tā īsteno pilnību.”

Šis jā ir vienlaikus aktīvs un padevīgs. Ir jāiesaistās, taču jāatlaiž kontroles groži. Jā, tā ir īsta māksla, ilgs un pacietīgs darbs, kas vienlaikus nobriedina gan mūs pašus, gan mūsu darba augļus.

“Vai ir iespējams no visas sirds par kaut ko “degt” un tajā pašā laikā palikt pilnīgi brīvam, nevēlēties sasniegt savu mērķi par katru cenu? Ja meklējam Dieva gribu, nevis savējo, tas nav  nemaz tik sarežģīti. Mēs darām, ko spējam, bet nepieķeramies vēlmei pēc personiskiem panākumiem vai noteikta iznākuma.  Tad mēs varam būt  vienlaikus iesaistīti un neiesaistīti. Tā ir patiesa garīgā brīvība. Visās lielajās garīgajās mācībās neizbēgami ir ietverts paradokss. Kaut kas var būt patiess vienā līmenī, bet citā - pilnīgi nepatiess.”

Mans lielākais un grūtākais Jā ir dienu no dienas atzīt savu cilvēcisko nevarību kontroles grožu atlaišanā, vienlaikus nepadodoties, taču arī neizvēloties heroisko varoņa ceļu kaut kā sasniegšanai.

“Jēzus nekādas “atbildes” mums nesniedz. Daudz biežāk viņš ved mūs pretī mūsu pašu izveidotajām dilemmām, kurās esam spiesti sastapties ar Dievu un būt godīgi paši pret sevi. Drīzāk viņš mums rada problēmas nekā tās atrisina, un tās ir problēmas, kuras ļoti bieži nevar atrisināt ar “visu vai neko” domāšanu, bet tikai ar mīlestību un piedošanu.

Mums jābūt gataviem atzīt pretrunas mūsos pašos, ļaujot Dievam mūs mīlēt arī šajā nepilnīgajā stāvoklī. Kad esam ar mieru ieraudzīt savas ēnas pusi, savu muļķību, savu grēku un par spīti visam apzināties, ka Dievs nav mūs atstājis, kļūstam par dzīvu paradoksu, kas atklāj Dieva labestību.

Ja zinām, ka Dievs dzīvo mūsu pretrunās un ka Dieva mīlestība nav atkarīga no mūsu morālās pilnības, arī citu cilvēku nepilnības mūs vairs nesatriec un nepārsteidz, tādējādi varam būt daudz pacietīgāki un līdzcietīgāki pret apkārtējiem, jo esam ļāvuši Dievam tādam būt pret mums.”

Kāda suņa pēc Dievam tas patīk? Kāpēc es viņam patīku? Kāpēc es patīku arī citiem cilvēkiem, būdama tik nepilnīga un nepilnvērtīga? Kāpēc es pati sev nevaru patikt tik ļoti, kā citiem?

“Ticība ir personiska ļaušanās šīm noslēpumam - ne teorētiski, bet praktiski, savā sirdī, ik dienas.”

Nav komentāru

Komentēt