Mākslinieka ceļš | Džūlija Kamerona

Cilvēka pienākums ir kļūt par to, kam viņam lemts būt, lai piepildītu savu likteni. /Pauls Tillihs

Mums ir ārkārtīgi daudz maldīgu, negatīvu priekšstatu un klišeju par radošiem cilvēkiem, kuras mēs aizgūstam no vecākiem, reliģijas un kultūras. Mums jāiemācās tie atpazīt un atbrīvoties, pretnostatot to alternatīvas.

Mūsu sockultūrā esam ieraduši radošumam sniegt ļoti šauru un elitāru definīciju, domājot par to, kā par kaut ko tādu, kas piemīt tikai izredzēto “īsteno mākslinieku” ciltij. Patiesībā it viss, ko darām, liek veikt radošas izvēles, lai gan mēs reti to apzināmies.

Es mēdzu prātu salīdzināt ar istabu, kurā mēs glabājam savus priekšstatus par dzīvi, par Dievu, par iespējamo un neiespējamo. Tur mēs glabājam visas idejas, kas atbilst mūsu komforta  zonai. Tās, kuras eksistē ārpus šīs istabas, mēs arī atstājam ārpusē. Taču radošās atveseļošanās posmā svarīgāk par visu ir atbrīvot prātu no aizspriedumiem un atvērt to jaunām idejām un zināšanām.

Mākslinieka ceļš ir garīgs ceļš, kas iesākas un tiek praktizēts, balstoties uz cilvēka radošajām izpausmēm. Tieši tāpēc šajā grāmatā lietoju vārds “Dievs”. Mēs runājam par radošo enerģiju. Varat to pārveidot jums pieņemamākā formulējumā - Visums, Pirmavots, Saprāts, Dieviete, Augstākais spēks. Lūdzu, esiet brīvi no aizspriedumiem. Neļaujiet semantikai ievilināt jūs radošo spēju strupceļā. Nav svarīgi, kā jūs to dēvējat. Svarīgi ir censties to likt lietā. Lai izmantotu elektrību, nav jāsaprot tās darbības principi.

Mūsdienās mākslu reti apzīmē ar jēdzienu “garīga pieredze”, un tomēr radošuma galvenā pieredze ir mistiska. Atverot dvēseli tam, kas jārada, mēs sastopamies ar savu Radītāju. Radošais potenciāls ir pašsaprotama mūsu garīgās esības daļa. Nav svarīgi, vai, jūsuprāt, radošums rezultējas garīgumā vai garīgums - radošumā.

Mākslas nolūks nav būt no ikdienas šķirtai, intelektuālai abstrakcijai. Māksla ir dzīve - jūsmīga, krāšņa dzīve. /Alens Ariass-Misons

Savā veidā mēs visi esam radītāji, un mūsu dzīve ir katra galvenais meistardarbs. Mēs dažkārt uzskatām vai arī baidāmies, ka mūsu sapņi sevī slēpj lepnību un Dievam tas nelabpatiks. Doma, ka Radītājs mums vēlējis būt radošiem, daudziem šķiet pārāk radikāla.

Šajā grāmatā mēs veicam noteiktus garīgus vingrinājumus, lai līdzsvarotu saikni ar Visuma radošo enerģiju. Mainot sevi, mēs atveramies Visuma enerģijai, kas palīdz realizēties šīm pārmaiņām un pilnveido tās.

Mākslinieka ceļš ved augšup pa spirālveida trajektoriju. Būs jautājumi, pie kuriem nāksies atgriezties atkal un atkal, tikai jau citā apziņas līmenī, jo pielikt punktu radošajai dzīvei nav iespējams.

Jūs esat gan sava radošā procesa akušieris, gan liecinieks. Lai piedzīvotu radošo atjaunošanos, sākumā ir jāpārdzīvo sēru laiks, kas pavada atteikšanos, nepiesaistīšanos un attālināšanos no vecā dzīves veida, kļūdainajiem priekšstatiem, uztveres un vecā sevis. Asaras veldzēs zemi, kurā uzplauks jūsu jaunais Es. Bez tām augsne paliktu sausa un neauglīga.

Māksla dzimst vērīguma un jūtīguma gaisotnē, bet nianses ir tās akušieres. Reizēm var likties, ka īstā māksla dzimst tikai sāpēs, bet šo šķietamību rada fakts, ka tieši sāpes liek pievērst uzmanību niansēm. Var šķist, ka mākslu veido plaši triepieni, lielas ieceres un grandiozi plāni, bet tieši nianses ir tās, kas iemājo un atstāj pēdas mūsos.

Lai spētu izpausties mākslas valodā, sākumā ir jāapgūst spēja prasmīgi orientēties tās gramatikā. Mākslas valoda ir tēli un simboli. Tā ir valoda bez vārdiem, pat ja jūsu izvēlētais mākslas virziens liek aprakstīt šos tēlus un simbolus vārdos. Mākslinieka izteiksmes forma balstās jutekliskumā, tā ir personiskiem pārdzīvojumiem bagāta.

Tas, ko mēs spēlējam, ir dzīve. /Lūiss Armstrongs

Ikvienam ir dāvāta tieša saikne komunikācijai ar Dievu un nav nepieciešams starpnieks, lai runātu ar Viņu. Pastāv neredzams, neizsmeļams radošs spēks, kas ir mūsu dzīves pamats. Radošums ir pašsaprotama esības izpausme. Tas ir dabisks dzīvības spēks, ko ikviens tādā vai citādā veidā var sevī sajust.

Vēlme radīt, viena no mūsu galvenajām nepieciešamībām, ir daļa no cilvēces mantojuma un potenciāla. Radošums ir Dieva dāvana. Izpaušanās savā radošumā ir mūsu pateicības dāvana Dievam. Mūsu radošie sapņi un ilgas dzimuši no svēta pirmavota. Mērojot ceļu pretī savu sapņu piepildījumam, mēs mērojam ceļu pretī svētumam, kas mīt mūsos.  

Radīšana ir ticības akts, bet ticība balstās garīgumā, tāpēc arī radošums saistīts ar garīgumu. Māksla ir ticība, un mēs mācāmies to praktizēt. Dažkārt tās vārdā mēs dodamies svētceļojumos, un līdzīgi vairumam svētceļnieku apšaubām šo aicinājumu pat tad, kad uz to atsaucamies. Bet mēs tomēr atsaucamies.

Tevī mīt mākslinieks, par kuru tu neko nezini… Ātri saki “jā”, ja apjaut, ka esi to pazinis jau kopš laika sākuma. /Rūmī

“Mākslinieka ceļa” darba pamatmetodes un svarīgākās prakses ir Rīta lapas un Mākslinieka randiņi. Rīta lapas ir aktīva meditācijas forma jeb apziņas drenāža, ik rītu rakstiski fiksējot savu domu plūsmu, bet Mākslinieka randiņš ir uztveres prakse jeb regulāri pavadītas dažas stundas vienatnē, pievēršot uzmanību savam iekšējam bērnam - māksliniekam un izkopjot savas radošās apziņas spējas. Apvienojot abas šīs metodes, veidojas “radioiekārtas efekts”. Rīta lapas paziņo un precizē, sūta jautājumus neizzinātajā tukšumā, savukārt Mākslinieka randiņa savrupības brīžos jūs saņemat atbildes.

Galvenais ieguvums šī kursa laikā būs atteikšanās no izcilības prasībām, jaunu perspektīvu saredzēšana un koncentrēšanās uz procesu, nevis galaiznākumu. Cilvēki “izdziedinās”, jo radošums ir veselīgs, un, to piekopjot, viņi atrod sevī spēcīgāku personību. Un mēs visi esam daudz spēcīgāki, nekā spējam iedomāties.

Mums nav jāpārvar šaubas par sevi kā mākslinieku, bet jāiemācās sadzīvot ar tām un jāturpina virzīties uz priekšu. Mākslinieki ir cilvēki, kuri iemācījušies pieņemt savas šaubas un turpināt radīt par spīti visam.

Ļoti bieži mēs nokļūstam radošajā strupceļā, ja par daudz ļaujamies fantāzijām un ilūzijām par to, kā varētu/vajadzētu būt un kā jābūt. Taču ir jāstāv ar abām kājām uz zemes, veltot nedalītu uzmanību reālajam dzīves plūdumam. Saglabājot apziņas skaidrību un pievēršot uzmanību ikdienas realitātei.

Piedzīvotai veiksmei vai neveiksmei ir maz kopīga ar patieso dzīves kvalitāti. Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties par dzīvi, bet spēja priecāties par dzīvi ir kā dāvana par māku koncentrēt uzmanību uz reāli pastāvošo. Dziedināšana vienmēr kalpos kā atalgojums par spēju pievērst uzmanību apkārt esošajam. Uzmanības pievēršana pirmām kārtām nozīmē izjust vienotību.

Bieži vien tieši ciešanas mums iemāca pievērst uzmanību tagadnei. Katrs mirklis pats par sevi un nesaistīts ar citiem ir izturams un var sniegt drošības izjūtu. Šobrīd, tieši tagad, viss ir kārtībā. To apzinoties, mēs varam sākt izjust katra mirkļa skaistumu.

Radošums ir kā ložņājošas nezāles - tās atkal uzrodas pie visniecīgākās iespējas.

Zinu, ka mūsu vidū ir tādi, kuri baidās ķerties klāt projektiem, kas varētu likt piedzīvot dvēseles tumšās naktis. Gribu jūs iedrošināt, ka dvēseles tumšās naktis var būt arī zvaigžņotas, raksturojot ar skaistiem spāņu vārdiem - noches estrelladas.

Mēs atklājam patiesību, ko gars pavēsta caur mums visiem. Radošas idejas ir garabērni. Līdzīgi visiem bērniem tās ir jālaiž pasaulē, un šī radīšana ir gan personiska, gan kolektīva pieredze.

Mazā, klusā balss var skanēt vienlīdz skaļi jebkurā no mums. Tādēļ mēs lūdzamies. Pie dažiem slava atnāks. Cieņu saņems visi, kas strādā.

Kā mākslinieki mēs piedzīvojam to, ka “Dievs ir detaļās”. Radot savu mākslu, mēs personīgi pasniedzam roku Dievam.

Es mācos, ejot turp, kur man jādodas. /Teodors Rētke

Nav komentāru

Komentēt