2.nedēļa Identitātes & sevis apzināšanās izjūtas atgūšana

Lai kādi būtu Dieva sapņi par to, kas cilvēkam pa spēkam, ir skaidrs, ka nekas no tā nevar piepildīties, ja cilvēks atsakās spert soli pretī Dievam. /S.T.Manna

Uzticēšanās radošajam pirmavotam bieži izmaina mūsu uzvedību. Der atcerēties, ka sevis atpazīšanas sākums nereti vairāk var šķist kā veselā saprāta zudums :)

Kļūstot spēcīgākiem pašiem, spēcīgākas kļūst arī šaubas par saviem spēkiem. Tas ir tikai normāli, un garastāvokļa svārstības ir vieglāk pārdzīvot, ja spējam tās uztvert kā atveseļošanās vēstnešus. Šaubas un pārdomas ir neauglīgas un tām piemīt liela vara pār mums. Jūs spēsiet tikt tam pāri, ja paraudzīsieties uz notiekošo kā uz sava veida radošo vīrusu.

Pozitīvie apgalvojumi ir spēcīgas zāles, ar ko ārstēt nicinājumu pret sevi, kas bieži slēpjas aiz mazvērtības izjūtas maskas.

Radošums mūsos uzplaukst, kad jūtamies drošībā un spējam sevi pieņemt tādus, kādi esam. Sāciet atbalstīt pats sevi, un jums pavērsies arvien jauni atspaida avoti. Rūpes par sevi palīdz veidot un izkopt iekšējo saikni ar Radītāju, caur kuru tiks piepildītas jūsu spējas radīt.

Radošās atveseļošanās sākumposmā mums ir jāseko līdzi, ar ko mūsu iekšējais bērns - mākslinieks spēlējas un kādi (cik iedvesmojoši un atbalstoši) ir viņa vide un draugi, kā arī jābūt ļoti piesardzīgiem, aizsargājot savu jaundzimušo mākslinieku.

Bieži vien, atrodoties radošajā strupceļā, mēs esam gatavi uz visu, lai tikai nemeklētu izeju no tā. Mums šķiet dīvaini iedomāties sev pretim pasniegtu neredzamu palīdzīgu roku, jo mēs joprojām šaubāmies, ka radīšanas process ir pilnīgi pašsaprotams un dabisks.

Mēs esam gana drosmīgi, lai sāktu radošās renesanses procesu, bet nevēlamies sev pievērst Visuma uzmanību. Mēs arvien jūtamies kā krāpnieki, nemākot pieņemt savus sākotnēji nelielos panākumus. Piedzīvojot tos, mums gribas paslēpties.

Es mēdzu prātu salīdzināt ar istabu, kurā mēs glabājam savus priekšstatus par dzīvi, par Dievu, par iespējamo un neiespējamo. Tur mēs glabājam visas idejas, kas atbilst mūsu komforta  zonai. Tās, kuras eksistē ārpus šīs istabas, mēs arī atstājam ārpusē. Taču radošās atveseļošanās posmā svarīgāk par visu ir atbrīvot prātu no aizspriedumiem un atvērt to jaunām idejām un zināšanām.

Mums jācenšas mainīt attieksme un saudzīgi jāpastumj malā savs skepticisms. Pat īslaicīga atteikšanās no ierastās skepses var pārvērsties par ļoti interesantu eksperimentu jums pašam. Nav nepieciešams mainīt uzskatus, bet gan tos pārskatīt un labāk izprast.

Ļoti bieži mēs nokļūstam radošajā strupceļā, ja par daudz ļaujamies fantāzijām un ilūzijām par to, kā varētu/vajadzētu būt un kā jābūt. Taču ir jāstāv ar abām kājām uz zemes, veltot nedalītu uzmanību reālajam dzīves plūdumam. Saglabājot apziņas skaidrību un pievēršot uzmanību ikdienas realitātei.

Piedzīvotai veiksmei vai neveiksmei ir maz kopīga ar patieso dzīves kvalitāti. Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties par dzīvi, bet spēja priecāties par dzīvi ir kā dāvana par māku koncentrēt uzmanību uz reāli pastāvošo. Dziedināšana vienmēr kalpos kā atalgojums par spēju pievērst uzmanību apkārt esošajam. Uzmanības pievēršana pirmām kārtām nozīmē izjust vienotību.

Bieži vien tieši ciešanas mums iemāca pievērst uzmanību tagadnei. Katrs mirklis pats par sevi un nesaistīts ar citiem ir izturams un var sniegt drošības izjūtu. Šobrīd, tieši tagad, viss ir kārtībā. To apzinoties, mēs varam sākt izjust katra mirkļa skaistumu.

Radiet sevī interesi par dzīvi, kas norit jūsu acu priekšā. Cilvēki, priekšmeti, literatūra, mūzika. Pasaule kūsā no brīnišķu dārgumu, skaistu dvēseļu un interesantu cilvēku pārpilnības. Aizmirstiet pats par sevi. /H.Millers

Nav komentāru

Komentēt