3.nedēļa Spēka izjūtas atgūšana. Dusmas. Kauns

Visums jūs atalgos par riskiem, ko uzņematies tā vārdā. /Šakti Gavaina

Dusmas ir degviela. Kad tās sajūtam, mēs vēlamies kaut ko darīt. Dusmas ir balss, kliedziens, lūgums, prasība. Tās ir karte, kas ļauj ieraudzīt to, kādas ir mūsu teritorijas robežas. Tās parāda, kurp vēlamies doties. Tās parāda vietas, kur jau esam bijuši, un ļauj apzināties situācijas, kurās mums nav paticis būt. Dusmas pasaka priekšā pareizo ceļu. Radošās atmodas laikā dusmas ir atveseļošanās priekšvēstneses.

Izjūtot dusmas, bieži ļaunojamies par faktu, ka tās vispār mūs piemeklē. Sasodītās dusmas! Tās signalizē, ka samierināties ar iepriekšējo dzīvi vairs nav iespējams. Tās stāsta, ka esam piedzimuši no jauna, bet dzemdību sāpes allaž ir mokošas. Sāpes padara mūs dusmīgus.

Dusmas ir rīks meistara rokās, nevis pats meistars. Ieklausoties un iemācoties tās izprast, dusmas kļūs par noderīgu ieroci jūsu arsenālā. Pašas par sevi dusmas nav rīcība. Tās ir aicinājums rīkoties.

Nevis dusmas, bet gan slinkums, apātija un izmisums ir mūsu galvenie ienaidnieki. Dusmas ir draugs, kaut arī ne tas jaukākais un lēnprātīgākais, bet ļoti, ļoti uzticams draugs. Tas nekad neklusēs, ja kāds būs mūs nodevis vai ja būsim nodevuši sevi paši.

Daudz vairāk mēs baidāmies no tā, ka Dievs varētu pastāvēt, nekā no tā, ka Viņš neeksistē. Jebkurš godīgs cilvēks atzīs, ka iespējamais ir biedējošāks par neiespējamo, ka patiesa brīvība šķiet daudz šausminošāka nekā jebkurš cietums. Mēs sakām, ka baidāmies no neveiksmēm, lai gan patiesībā daudz vairāk baidāmies no tā, ka mums var izdoties.

Dzīve ir tāda, kādu to paši veidojam. Nav svarīgi, vai šo patiesību sākam saskatīt caur dievišķā spēka apziņu sevī vai vienkārši ļaujot Dievam darboties mūsos. Svarīgi ir atvērties šī spēka priekšā un uzticēties tam.

Mums katram ir sava Āfrika - apslēpti un romantiski sapņi par kaut ko tālu un nezināmu, kas aizskar mūsu dvēseles dziļākās stīgas. Atsaucoties šim aicinājumam un uzticot tam sevi, mēs rīkojamies saskaņā ar principu ko Jungs nodēvēja par sinhronitāti - vienlaikus notikumu sakritību ar vienotu jēgu.

Māksla atver sen nevēdināto skapju durvis, tā nes svaiga gaisa vēsmu sasmakušajos pagrabos un bēniņos, tā nes dziedināšanu. Tomēr, lai sadziedētu brūci, tā sākumā jāpamana, bet brūces atvēršana spirgtai vēja pūsmai un gaismai ir radoša rīcība, kas bieži raisa kauna sajūtu.

Mēs kaunamies būt radoši. Mēs neveltām sevi mākslai, baidoties no iespējamās kritikas, tomēr mēs varam iemācīties, kā mierināt savu mākslinieku - bērnu pat tad, ja saskaramies ar neobjektīvu vērtējumu.

Lai māksla spētu uzplaukt, tai nepieciešama droša vide. Kā radošiem cilvēkiem mums pašiem jārada šī drošā vide. Mums jāspēj pasargāt savu iekšējo mākslinieku no kauna sajūtas valgiem.

Radot mākslu un caur to izpaužot savus apkaunojošos, ar radošumu saistītos noslēpumus, mēs šķietami atklājamies, atbrīvojam sevi un citus, tomēr jāsaprot, ka tad, ja mūsu darbi atklāj cilvēka dvēseles dziļumus, tie, kuri visu skata no malas, var likt mums justies neērti. Ja cilvēki nevēlas kaut ko saskatīt, viņi dusmojas uz to, kurš liek viņiem redzēt. Viņi nogalina ziņnesi.

Labākais pretlīdzeklis kaunam ir mīlestība pret sevi un pašam veltītas uzslavas. Un radošums ir vienīgās zāles pret kritiku.

Vārdi, kas izgaismo dvēseli, ir vērtīgāki par jebkurām dārglietām. /H.I.Hāns

Daudzi no tiem, kas nonākuši radošajā strupceļā, patiesībā ir ļoti spēcīgas radošas personības, kurām uzspiesta vainas sajūta par piemītošo potenciālu un apdāvinātību. Juzdamies vainīgi par saviem talantiem, viņi noslēpj sveci zem pūra, baidoties nodarīt pāri citiem. Tā vietā viņi nodara pāri sev.

Izaugsme ir neparedzama un nevienmērīga kustība: divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Atcerieties to un esiet iecietīgs pret sevi. Palutiniet sevi ar nenozīmīgām, bet konkrētām darbībām. Vairāk par visu eksperimentējiet ar vienatnību. Jums jāapņemas kādu laiku pavadīt klusumā un mierā.

Nav komentāru

Komentēt