4.nedēļa Vienotības izjūtas atgūšana

Radošums ir garīga pieredze, nevis ego izpausme.

…mēs pamazām sākam just atšķirību starp patiesajām jūtām, kas slēpjas dziļi mūsos, un ārējām izpausmēm, ko ļaujam redzēt citiem.

Pašizziņas process neizbēgami sevī ietver gan zaudējumus, gan jaunas atklāsmes. Mēs sākam apzināt savu iespēju robežas, un šīs robežas jau pēc definīcijas atšķir mūs no apkārtējiem. Atbrīvojot uztveri no ārējām ietekmēm, mēs atsvabināmies no nepareiziem priekšstatiem.

Līdzsvara punkts, ko nevaru atrast es pats, ir zināms manai zemapziņai. /V.H.Odens

Sajūtot nenovēršamās pārmaiņas, kuru pamatus esam ielikuši paši savām rokām, rodas vēlme dumpoties, sarauties kamoliņā un raudāt pilnā balsī. Lēmumu pieņemšana par nepieciešamām pārmaiņām nenotiek arī bez iekšējām dusmu lēkmēm. Mēs tiekam atgriezti realitātē: pašlaik mēs jūtamies tieši tā. Ko esam gatavi darīt lietas labā?

Cilvēki bieži uzskata, ka radošās dzīves pamatā ir iztēle. Grūtāk saprotamā patiesība ir tāda, ka radošums ir balstīts uz detalizētu, fokusētu, skaidri apzinātu un precīzi iztēlotu realitāti.

Sākot skaidrāk apzināties sevi, savas vērtības un savu vietu pasaules kartē, mēs spējam vairāk nodoties tagadnes mirklim. Tieši šeit, tagadnē, notiek mūsu komunikācija ar radošo pirmavotu sevī, tomēr jāņem vērā, ka nespēsim izveidot patiesu saikni ar šo avotu, iekams nebūsim iemācījušies izjust brīvību, ko sniedz vientulība.

Ja vēlaties radīt mākslu, vispirms sakārtojiet savu dzīvi. /A.Čehovs

Iegūstot vai arī atgūstot savu radošo identitāti, mēs atbrīvojamies no viltus paštēla, kuru tik ilgi lolojām. Atbrīvošanās var būt ļoti sāpīga: “Es vairs nezinu, kas es esmu. Es sevi neatpazīstu.” Taču, jo ilgāk uztversiet sevi kā terra incognita jeb neizpētītu teritoriju, jo pārliecinātāks varat būt, ka radošā atveseļošanās notiks. Jūs paši esat sava apsolītā zeme un jaunā pasaule.

Mainoties vērtību sistēmai, bieži vien mainās arī gaume un uztvere. Vecais Es pamet jūs un skumst, turpretī jaunais Es svin uzvaru un pieņemas spēkā. Tāpat kā jebkurām krasām pārmaiņām, arī šīm ir raksturīga gan spriedzes, gan atvieglojuma izjūta. Panīkuma stingums, kurā patvērāties tik ilgi, sāk plaisāt kā ledus pavasarī. Iestājas atkusnis, mostas gadiem ilgā sasalumā pazaudētās jūtas, un palu ūdeņi pārplūdina rezervuārus (proti, jūs). Jūsu noskaņojums, iespējams, būs mainīgs un nepastāvīgs. Tā tam arī jābūt.

Iesaistot atveseļošanās procesā sevī mītošo Radītāju, mēs piedzīvosim daudzas izmaiņas attieksmē pret dzīvi un lietu kārtību. Daudzas lietas, kas iepriekš veidoja jūsu dzīves modeli, vairs nešķitīs piemērotas. Jūsu vērtējumi kļūs arvien noteiktāki un nobriedušāki. Jūsu gaume, spriestspēja un personiskā identitāte liks par sevi manīt arvien spilgtāk un spilgtāk.

Mēs esam pieraduši piekrist citu cilvēku domām par mums, tāpēc savas personības izpausmes, kas kļūst arvien izteiktākas, varam uztvert kā paša radītu sacelšanos. Tomēr tas tā nav. Jūsu dvēseles aprises, skaistas kā sniegpārsla, iemirdzas arvien košāk.

Ļaujot dievišķajai straumei sevi nest, jūs atklāsiet agrāk neizjustu dzīves ritumu, kas vedīs pretim jaunām iespējām un perspektīvām. Par to nešaubieties. Jūs varat vienlaikus gan ticēt, gan justies apjucis. Jūs vairs neatrodaties radošajā strupceļā, bet pagaidām nezināt, kurā virzienā dodaties. Varbūt jums šķiet, ka īsti netiekat galā. Taču jums jāiemācās atpūsties, vienlaikus esot kustībā, gluži kā atguļoties laivā, kuru nes straume.

Pienākot tumšiem laikiem, acis sāk redzēt. /T.Rētke

Atbrīvojot dzīvi no visa nesvarīgā, kas novērš uzmanību, mēs piepildām radošo aku. Neizšķiežot laiku niekiem, mēs atgriežamies sajūtu pasaulē. Ja rūpīgi sekosim līdzi tai informācijas straumei, kuru ielaižam sevī, un centīsimies to ierobežot līdz minimumam, mēs neticami ātri tiksim atalgoti par atturēšanos. Atalgojums būs pretstraume, kas izplūdīs no mums.

Ne jau tāpēc mēs neuzdrošināmies, ka darāmais šķistu pārāk grūts. Tas šķiet pārāk grūts, jo neuzdrošināmies. /Seneka

Nav komentāru

Komentēt