Pateicība

Ar ko gan sākt un pabeigt gadus, mēnešus, dienas, mirkļus, dzīves?

Es sākšu un beigšu ar pateicību.

Ar pateicību jums - par atbalstu, manis pieredzēšanu, kopā būšanu un klāt esamību. Par katru satikšanos virtuāli vai dzīvē. Par iespēju pieredzēt jūs. Par katru sarunu. Par ikvienu īkšķīti vai komentāru, kurš man palīdzējis iekšēji un ārēji turpināt šķetināt dzīves Mistēriju, atklājot sev un jums pa mazam puzles gabaliņam.

Mani bieži piemeklē šaubu mirkļi un neticības ēnas. Man bieži gribējies bailēs paklusēt un izdzēsties no soctīkliem, neredzot tam visam jēgu. Taču ik pa laikam kāds no jums man ir pateicis paldies. Paldies, ka daru un esmu. Un sirds plešas, tā pieredzot vienam otru.

Ar pateicību sev. Par izturību, neatlaidību un paļāvību. Šogad esmu pieredzējusi vairākus eksistenciālās krīzes periodus, kad mana apziņa šķiet burtiski pārprogrammēta un instalēšanas posms neizturams. Jūtos kā mans Samsungs, kuru Lielais Brālis grib upgreidot reizi mēnesī. Arī šeit ir bijuši bezjēdzīguma momenti, kad vairs nav kur pieturēties. Esmu iemācījusies tos izkuģot ar iekšējo zināšanu un ticību, kas kļūst arvien spēcīgāka. Sekojošie uzrāviena un sava spēka pieredzēšanas momenti dod jaudu izsērfot tos viļņus arvien labāk.

Ar pateicību Radītājam, kurš man saka, ka es pati esmu Radītājs...kad jūtos zemāka par zāli. Man joprojām ir daudz pretenziju pret viņu, daudz pārmetumu un aizvainojuma, taču viņš to neņem ļaunā. Jo ticība, patiesība un Mīlestība plešas plašumā, aug augumā un nekad nebeidzas.

Šī gadu mija man neko daudz nenozīmē, tā kā man ir bijuši jau pietiekami daudzi jaunie gadi šogad. Es būtu gribējusi būt kopā ar ģimeni un bērniem, taču vīruselis mani iespiedis gultā. Un man ir laiks rakstīt. Nodarbe, kurā man pazūd laiks.. un pazūdu es.

Tiekamies Jaunajā, kuru mēs radām ar savām domām, vārdiem un rīcību kur mums - katram mirklim - šeit un tagad - ir vislielākais svars un nozīme.

Un lai redzam, jūtam un paužam savas Sirdis arī sēžot sūdos līdz ausīm, pardon my french. Jo īpaši tad!

ko es gribētu, lai man pasaka vecgada vakarā

ko es gribētu
lai man pasaka vecgada vakarā
vai ātrāk
ka nav nekā tāda
kas jāatstāj pērnajā
kā nederīgs un nokalpojis
ka nav nekā tāda
kas jāsadedzina
un jāpadara par nebijušu
ka nav nekā tāda
kas jāuzlabo un jāremontē
kas neiederas un neizskatās
kaut kādā absolūta simfonijā
ļaunums kas jāpārvērš labajā
tumsa gaismā
jo tas būtu noliegt sevi
visā pilnībā
tā vietā
es piekrāmētu pilnu tukšo
ziemassvētku dāvanu maisu
ar savām ne-pilnībām
pelīnībām
kas tik jocīgi un ne-perfekti iederas
manā self-made
muzikālajā fantāzijā
piano - crescendo - legato - staccato
man nav ne jausmas ko es daru
improvizācijā
bez notīm
lai uz čuju un ņuhu
uz priekšu es duru
tāpēc es sev saku
un tev saku
nav nekā tāda
kas neesi tu
kas jāaizmirst, jānoliedz, jāatstāj
vecajā
ņem līdzi sevi pilnīgu
visu
arī jaunajā

View this post on Instagram

A post shared by Elīna Žagare (@pelements)

Golden teacher

Šodien apēdu sēni
Golden Teacher
Sapinos savos prāta mudžekļos
Gribēju uzhakot
Cieto disku
Meklēju jēgu
Kad viss ir atrasts
Cīkstējos ar Dievu
Līdz smiekliem un asarām
Nepadevos
Padevos
Joprojām nezinu nekā
Vienīgais kā izdzīvot
Būt komiķim
Kas neslēpjas aiz jokiem
Parodēt Dievu, Sevi un Absurdu
Kuru prāts redz
Kad tālāk par sevi
Neredz

smalltalks

ja domā, ka mīlestība
ir tikai salda
tie ir maldi
no baiļu skatu punkta
tām bikses pilnas
kad ierauga sirdi
nedo dies paliks slikti
un paliks ar
ja runās tikai caur vēderu
vai galvu
tā nebūs nekāda
gada balva
bet smalltalks
kad varētu būt
jūtas smalkas
spirdzinošs malks
dvēseles svilpiens spalgs

Dejojošais Dievs

Reti kuram patīk runāt par Dievu, un pareizi ir, cik zinām, nevajag to Vārdu lieki valkāt un staipīt :) Kādam tas varbūt šķitīs neērti un apkaunojoši, kādam svētulīgi, kādam zaimojoši, kādam ļoti personiski. Kādam Dieva vispār nav. Un kas tur vispār ko runāt…

Bet es zinu, ka daudzi runā AR viņu. Tik dažādi, cik dažādi mēs katrs esam. Un es arī zinu, ka mūsu priekšstati par Dievu ir ļoti nepilnīgi un aprobežoti, tāpat kā par visu dzīvi un realitāti - deformēti, iluzori, nenobrieduši, nepatiesi - caur mūsu ego un prātu izfiltrēti.  Savu cilvēcisko mazumu esam uzprojicējuši Dievam un gaužamies, ka pasaule ir netaisna, ērti iekortelējušies upuru jērādiņās un infantili priecājamies par nevainīgo Jēzus bērniņu, gaidām pestītāju un brīnumus kopā ar sniegpārsliņām.

Tie notiek. Viss ir brīnums, ja ļaujam sev brīnīties. Taču visiespaidīgākais brīnums notiek cilvēka apziņā. Un pat tas nenotiek pats no sevis. Pie tā ir konsekventi jāpiestrādā un jāļauj tam piedzimt. Tas notiek ar izvēles palīdzību. Daudzu, nemitīgu izvēļu izdarīšanu un atbildības par savu realitāti uzņemšanos. Izaugot no Upura par Radītāju. Pašam kļūstot par savu Pestītāju.

Man patīk runāt gan ar, gan par Dievu. Man vienalga, kā viņu saukt (Visums, kosmoss, realitāte, gars, absolūts, viens, tukšums, viss, nekas utt. u.tjpr.). Viņš/Viņa/Tas man ir tik Reāls, cik reāla ir mana roka..vai mana doma. Un mans Dievs ir stilīgs, moderns un ar ļoti labu humora izjūtu. Neizbēgami labs un mīlošs. Atbalstošs, iedvesmojošs. Dejojošs.

Viņš ir tāds pats, kā es. Jo vairāk es meklēju Dievu, jo vairāk es “atklāju” sevi, un, jo vairāk es “atklāju” sevi, jo vairāk es “atklāju” Dievu. Un šodien es atklāju vēl ko - jo vairāk es viņu atklāju, jo mazāk man viņu “vajag”. Tas ir tā, kā ar labu skolotāju, kura uzdevums ir palīdzēt tev atklāt, ka tu pats esi skolotājs...ka tu pats esi Dievs.

Jūs domājat, ka Ziemassvētki šodien ir beigušies, esam iebarterojuši dāvanas pret jaunā gada cerībām, apsolījumiem un varam atslābt? Nepareizi. Ziemassvētki ir apzināta nodomu un vārdu iemiesošana - katru dienu, katru mirkli. Un tā ir milzīgākā Dāvana, ko varam saņemt, ja izvēlamies to paņemt jo parasti tā izskatās diezgan necila :)

Šis ir no pest-eļa monologa :)) bet turpinājums no Ričarda Rora noslēdzošās 25. decembra meditācijas:

“Kad cilvēks ir atradis ko tādu, ko viņš vērtē augstāk par paša dzīvību, viņš patiesi ir sācis dzīvot.  Kad cilvēks saka “jā” kaut kam lielākam par ikdienu, viņš sāk dzīvot Dieva Lielajā Attēlā.

Brīnišķīgā un ironiskā kārtā, Dievs ir vienīgais, kam varam nodoties, nezaudējot sevi. Atsakoties no sevis, mēs atrodam sevi pilnīgi jaunā līmenī. Tas šķiet pretrunā ar cilvēcisko loģiku, bet tas ir apsolījums, kas ienāca pasaulē kā Ziemassvētku dāvana.

Līdz šādai atziņai mēs nenonākam ar to, ka esam “pareizi”, bet gan ļaujot savu dzīvi savienot ar Dieva dzīvi. Tas ir kā bezvadu savienojums par brīvu, mums vienkārši ir viņam jāpieslēdzas.

No šī brīža cilvēce zina, ka ir labi būt cilvēkam, ir labi dzīvot uz zemes, ir labi būt miesā, jo Dievs izvēlējās cilvēcību un sacīja tai “jā”. Tagad ejiet un priecājieties! Ne tikai advents ir mūžīgs, bet katra diena var būt Ziemassvētki.”

Āmen

Un Vārds tapa miesa

Dievs, tu reiz teici
Ka mans Vārds ir tavs Vārds
Lūdzu, dod man vārdus
Lai varu aprakstīt
Tevi
Neaprakstāmo

Raugi, tevī ir logi
Caur kuriem plūst sarunas
Ar Dievišķo
Tie jāver vaļā
Viens pa vienam
Lēnā Garā

Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū (Jņ 1:14)

Citāts no dzimstošās grāmatas (vai kas tas būs) "Dievdvesma. mono dia poli LOGI"

Līdzīgi Ričardam Roram es varu teikt, ka vairs "neticu" Dievam. Jo es viņu pazīstu. Zinu. Tāpat kā viņš mani. Pie citātiem šoreiz neko nepiebildīšu. Tie ir tāda kvintesence :) Vārdi palīdz, bet arī ierobežo. Lai tie nogulsnējas mūsu (zem)apziņā, trāpa sirdīs un sagatavo mūs priekpilnajai Ziemassvētku vēstij.  Sirsnībā. 

“Droši vien nav daudz cilvēku, kuri lasītu meditācijas Ziemassvētku svētvakara rītā, tādēļ apsveicu jūs, ka tomēr to darāt, kaut arī šodien ir tik daudz citu interesantu un gaidītu lietu, ko darīt.”

“Dievam bija jātop par miesu Jēzū. Dievam vajadzēja mums pateikt, ka būt cilvēka ķermenī ir labi. Tas ir ārkārtīgi būtisks Ziemassvētku vēsts aspekts.”

“Debesu valstība vienmēr ir aicinājums iet dziļāk. Svarīga ir tikai uzticēšanās. Dziļākajā būtībā mēs tiekam aicināti uz apziņas pārveidi, uz jaunu prātu vai sava veida “piedzimšanu no jauna”. Visas reliģijas norāda uz vienotību ar Dievu, tas ir centrālais jautājums. Dzīvot apzinātā vienotībā ar Dievu nozīmē būt pestītam.”

“Viena no lielākajām garīgās dzīves problēmām ir pieķeršanās savam paštēlam no maldīgu tēlu sistēmas - vienalga, vai tas būtu pozitīvs vai negatīvs. Dzīves pirmajā pusē mums nepieciešama kāda identitāte, taču diemžēl mēs sajaucam priekšstatu par sevi ar to, kas patiesībā esam Dievā. Kad Dieva dotais tēls kļūst par mūsu paštēlu, mēs patiesi esam brīvi. Mums ir jāatrod sava īstā patība. “

“Ar domāšanu mēs nevaram ieiet jaunā dzīvē. Ar savu dzīvi mēs ieejam jaunā domāšanas veidā. Vienīgais veids ir darot - šķērsojot šķietamo neiespējamības un nepierādāmības robežu. Tādēļ mēs to saucam par ticību.”

“Tieši mūsu prāta un sirds grēki (Mt 5:20-48) ir tie, kas padara Lielo Attēlu gandrīz nesaskatāmu. Taču nav tā, ka mēs tiktu sodīti par saviem grēkiem - tieši mūsu grēki ir tie, kas mūs soda. Ja rīkojamies saskaņā ar patiesību un dzīvojam savienoti ar pasauli, kāda tā ir, mēs tiekam svētīti, žēlastība var brīvi plūst un no saskarsmes ar Lielo Attēlu nāk mierinājums.”

“Neauglīgas sievietes un spitālīgie ir klasisks tēls, kas norāda uz stāvokli “pirms”. Auglīgas sievietes un izdziedināti spitālīgie ir tēli, kas norāda uz priekpilno stāvokli “pēc”. Autentiskas sastapšanās ar Dievu mūs visus padara garīgi auglīgus un savstarpēji saistītus.”

“Dieva valstības cilvēki veido vēsturi. Viņi izlaužas cauri šīs pasaules mazajām valstībām, nonākot pie alternatīvas, daudz lielākas pasaules, pilnīgas Dieva radības.”

“Marija un Jāzeps pilnībā uzticējās savai iekšējai pieredzei un drosmīgi sekoja tai ar aklu ticību, ka viņu pieredze ir patiesa. Neviens neapliecināja, ka viņiem būtu taisnība. Viņu vienīgais drošības tīkls bija Dieva mīlestība un žēlastība.

“Būt “paklausīgam” nozīmē būt uzticīgam savai dziļākajai iekšējai balsij, un tas ir vienīgais veids, kā Dievs mums var ko pasacīt. Marijas “jā” tika sacīts ticības tumsā, viņa neko nezināja pilnīgi droši, viņu neapstiprināja kāds Svēto Rakstu citāts, doktrīna vai pāvests. “

“Garīgi runājot, autoritāte rodas no tā, ka cilvēks ir izgājis cauri pārbaudījumiem un tumsai un rezultātā kļuvis brīvāks, laimīgāks, dzīvāks un citiem saistošāks. Pārveidoti cilvēki pārveido citus cilvēkus. Tieši jomās, kurās mēs paši esam izmainīti, cietuši un dziedināti, visvairāk varam mainīt citus. Pēc kāda laika tas kļūst acīm redzami.”

Es tev nerakstu, jo

Dialogs

Tev nevajadzēja man rakstīt par pavedieniem
Man nevajadzēja tevi aicināt uz kafiju
Tas viss gaisā tagad
Ieņēmis melnu mākoņu formas
Un sabriedis negaisā
Viens neuzmanīgs
Tu saki rūpīgi izvēlēts
Vārds
Un zibens gaismā
Kā pērkona dārds
Atklājas visas noslēptās bailes, ilūzijas un cerības

Tev vajadzēja
Man vajadzēja

Es mēģinu nebūt bērns
Bet bez pavedieniem
Bija vieglāk

Bez vārdiem nevar,
Bez kompromisiem nedrīkst,
Bez ilgām nesanāk,
Bez skumjām nesāp,
Bez gribas negribas.

Te Tev mana terapijas sesija vakar piecos teikumos.
Viņa man saka, tu slēpies aiz vārdiem,
Tavs ķermenis ir atstāts novārtā.
Bet ko Tu man ļauj runāt un runāt, es saku.
Rekur ir grīda, ļauj manam ķermenim ripot, uz galvas stāvēt.
Kur parakstīties? Es varu, es gribu. Drīkst?
Tu gribi ļaut savam iekšējam bērnam vaļu, viņa vaicā?
Es gribu palaist viņu brīvībā. Lai varu rūpēties par sevi. Tagad. Es saku.

Mani neinteresē Tavs intelekts vai Tavas teicamnieces bizes.
Tu dzīvo, es esmu vien
Vēl vienas durvis.

Mēs visi viens otram esam durvis
Bet varam arī dzīvot drošā attālumā
Tālāk

Varam.
Kopā mēs varam.
Būt attālāk. Citās drošībās.

Es varu arī runāt ar sevi, kad runāju ar tevi.
Un runāšana te ir metafora.

Un es neteikšu pēdējo vārdu. Ne tagad, ne rīt. Arī tā ir metafora.

Es varu dejot viens, bet negribu. Ne tagad, ne rīt. Un tā nav metafora, tas ir fakts.
Pieņemšanas un nodošanas akts.

Šī takts man uzsita jūtas
Slimību
No cita fak-ta
Kur gribētājs netika tālāk
Par gribēšanas aktu
Bet turēja
Mani drošā
Rokas stiepiena
At-tālumā

Es šo deju vairs nedejošu

Aizķēru un aizķēri.
Trāpīgi. Ghrrr.
Tā nav mana deja.
Ja dejot, tad dejot.
Kad dejot, tad dejot.
Un šī nav metafora.
Sadurties. Ar pleciem, ar ceļiem, ar pierēm.

Elīna, man nav vēlēšanās, nodoms vai griba Tevi kacināt un tracināt.
Piedod, ja tā izrādās.
Ass prāts nedus.
Apzinātas jūtas neklusē.

Paldies Tev. Par katru vārdu. Arī neizteikto.
Arī raupjo un to, kas pasūta  ratā.

Es zinu, ka nav
Ne jau speciāli
Lielās lietās
Esam mazi bērni
Es tāda pati
Nevienu nevainoju
Tik sevi sargāju
Un spļauju brīdinošas liesmas
Kad sajūtu briesmas
Varbūt neļaujot lietām
Ritēt savu dabisko gaitu
Sastāties pa vietām

Pūķis cīnās, pūķis draiskojas ar mākoni? Kas zina.
Skats labs, domā taurenis.

Un es tik daudz vārdus noklusēju.
Jo es gribu ar tevi runāt, nevis flirtēt.

Dejot. Jo gribu (“jūtu” vai “jaušu” ir tas vārds, kam būtu jābūt “gribu” vietā, bet neiederas) piedzīvot to stāstu, kas ir ārpus vārdiem, aiz durvīm.

Horeogrāfijas pulciņš iesācējiem. Un jā, es zinu, ka tev ir arī  citi pulciņi un darīšanas.

Es nezinu, kā
Kad viss var būt tikai šķietamība
Tāda
Kaut skaista
Un varbūt tā vērta
Nezinu
Bet es zinu, ka bieži braucu
Ar norautu roķeni
Pāri
Domādama

Tā filma, tās dejas. Tas ir par pasaulēm, kādas var būt.
Un var nebūt.

Ja ilgi brauc ar norautu roķeni, bremzes nodilst.

Pasmieties drīkst arī par nopietnām lietām.
Un pastāv citas pasaules mums līdzās.
Tu labāk par mani zini.

Tu esi sakustināts
Sakustējies
Tu jau dejo
Bet arī tev vēl roķene
Norauta
Pa vecam
Ieradumam
Uzdod gāzi
Lai bremzes
Nodilst līdz galam

Nāvīgi dzīvīga

Es esot nāvīgi dzīvīga viņš teica
Es esmu tik pretrunīga
Bāc!
Bet Dievam patīku
Kalvim patīku
Varbūt vēl kādam  
Tik pati sev ne pārāk patīku
Īpaši, kad esmu iesprūdusi
Un nevaru pieņemt lēmumus
Vai sadzirdēt sirdi
Vai būt pietiekami drosmīga
Lai tai paklausītu
Vai arī gaidītu
Esot jāgaida
Bet es esmu nepacietīga
Vienīgais, ko es gaidu
Kad beigsies gaidīšana
Esot arī jāmīl savs ienaidnieks
Bet man kā Halīlam Džibrānam
Tas ir tikai viens
Es pati
It kā no tā paliktu vieglāk
Dievam patīkot paradoksi
Pretstati, nesaderības
Neperfektums
Koani un kļūdas
Paskatos uz sevi
Nu, paraugs un mūza
Dievam patīk joki

Adventa pārdomas #2

“Gaidot Ziemassvētkus” | R.Rors + Elīna :)

“Mums nepieder mūsu atlikusī dzīve, jo mums nepieder pat mūsu dzīves tagadne. Mūsu dzīve ir nodrošināta un apdrošināta, bet mēs jau tagad par to uztraucamies. Laime un apmierinātība ar dzīvi ir padarīta par praktiski neiespējamu. Mēs esam tiktāl pārstimulēti, ka parastais vairs nesniedz prieku un baudu. Mēs esam radījuši pseidolaimi, kura lielākoties balstās uz to, kas mums pieder, nevis uz pašu esamību. Mēs nespējam palikt mierā kailā esībā Dievā.

Mēs varam būt ekonomiski bagāti, bet ne garīgi auglīgi. Aizņemtība ir kļuvusi par statusa simbolu. Pārtikušā sabiedrībā trūkst tieši laika, un arī vieduma un draudzības. Taču cilvēka sirds ir radīta tieši šīm lietām, tieši to dēļ cilvēks dzīvo. Nav brīnums, ka ir tik daudz depresīvu, neveselīgu un vardarbīgu cilvēku un uz šīs nabaga planētas atstājam tik lielu ekoloģisko pēdu.”

Grūti šo visu neredzēt un nepiekrist, taču tāpat mēs visi atrodam argumentus, ka citādāk jau nevaram. Ričards Rors var atļauties būt tiešs, šķietami “moralizējošs” un kategorisks. Jo ar “mēs” viņš domā arī sevi. Viņš nav izņēmums, jo pieder pie parastiem “ļaudīm”. Es arī, un mans vienīgais mierinājums, lai nesagumtu zem šīs “vainas sloga”, ir tas, ka es cenšos. Kā nu sanāk. Kā cilvēkam. Un bieži nav nepieciešami tūlītēji kardināli lēmumi un rīcība. Iespējams ir vajadzīga tikai apzinātība, apņemšanās un pirmie soļi… vai pēdējie.

“Reliģija ir domāta cilvēkiem, kuri baidās no elles vai Dieva, savukārt garīgums - cilvēkiem, kuri ir izgājuši cauri ellei un sastapuši Dievu."

Man šķiet, ka es Dievu vistiešāk sastapu tieši Ellē. Jo dziļāk gāju personiskajā tumsā, jo lielāka gaisma man tika dāvāta, savukārt, jo vairāk tuvojos gaismai, jo lielāka ēna pār mani krita.  Tāpēc starp labo un ļauno, tumšo un gaišo man nav Būtiska nošķīruma. Es nenoliedzu un nesaku, ka nav ļaunuma, bet drīzāk to, ka ļaunums gluži kā tumsa ir gaismas prombūtne. Un tas padara to cilvēcīgu. Izgaismojamu. Mīlamu. Mīlošu.

“Tumsa ir pastāvējusi vienmēr, un tā nekad pilnībā neizzudīs. Mums ir jāatzīst tumsa un jāmācās dzīvot radošās un drosmīgās attiecībās ar to, lai tā mūs neuzvarētu. Tas ir tas šaurais ceļš, pa kuru Dievs piedzimst šajā pasaulē - caur tumsu arvien lielākā gaismā. Tas ir tāds kā kristīgais iņ/jaņ - mūsu ticība paradoksam un mistērijai.”

Izvēloties tikai vienu - gaismas VAI tumsas ceļu - atdalot tos kā atsevišķas realitātes, mēs maldinām sevi un dzīvojam ilūzijās par lietu un sevis patieso dabu. Tumsa un gaisma ir nedalāmas, tie ir divi, kas ir viens.  

“Cietumā es vienmēr varēju runāt tieši, savukārt draudzēs man bieži vajadzēja runāt “skaisti”. Cietumā ir pavisam skaidrs, kas ir nāve. Kas iznīcina cilvēkus un reizēm arī - kā tas notiek. Tur cilvēkiem ir jānolaižas tādos savas sirds dziļumos, ko mēs ar jums nepazīstam.”

Tie pēdējie tie pirmie. Cik gan daudz vairāk pazemības, vienkāršības un līdzjūtības dzimst cilvēkos, kuri nolaidušies savas sirds pagrabos. Tur, kur cilvēciskais nespēks, nepilnīgums un mazums pārdzimst Lielumā.  

“Bieži nevis personiska ļaunprātība, bet sabiedriskais un institucionālais aklums neļauj saredzēt dziļāk. Lielākoties mēs domājam tāpat kā visi citi ap mums, ja vien neesam izgājuši iekšēju mīlestības, lūgšanu un ciešanu ceļu. Bez tā cilvēciskā apziņa parasti paliek “cīnies vai bēdz”, “vai nu, vai”, “visu vai neko” līmenī. Šis duālistiskais prāts, kurš atbilst smadzeņu funkcijas zemākajam līmenim, nekad nespēs nokļūt līdz lielajām lietām, kas neizbēgami ir noslēpumainas, un vēl mazāk spēs tajās radoši iesaistīties.”

Mūsdienu zinātne apstiprina tradicionālo, gadsimtiem ilgi garīgās praksēs gūto pieredzi - mūsu smadzenes ir daudz spējīgākas nekā mēs to varam aptvert. Prakses jautājums. Iespējams pirmo reizi vēsturē tik plašām ļaužu masām ir iespēja attīstīt savu apziņu, individuāli un kolektīvi - mainīties, redzēt plašāk, elastīgāk, daudzpusīgāk. Pabeigt pamatskolu, pusaudžu ego izaicinājumus, “atstāt mājas” un ķerties pie nobriedušākiem uzdevumiem. Pieaugt.  

“Marija ideāli parāda, kā auglība ienāk šajā pasaulē. Viņa ir atteikšanās un padošanās arhetips. Marija neko nevada, nekārto, nekontrolē un “nesasniedz”. Viņa tikai saka “jā!” un tā īsteno pilnību.”

Šis jā ir vienlaikus aktīvs un padevīgs. Ir jāiesaistās, taču jāatlaiž kontroles groži. Jā, tā ir īsta māksla, ilgs un pacietīgs darbs, kas vienlaikus nobriedina gan mūs pašus, gan mūsu darba augļus.

“Vai ir iespējams no visas sirds par kaut ko “degt” un tajā pašā laikā palikt pilnīgi brīvam, nevēlēties sasniegt savu mērķi par katru cenu? Ja meklējam Dieva gribu, nevis savējo, tas nav  nemaz tik sarežģīti. Mēs darām, ko spējam, bet nepieķeramies vēlmei pēc personiskiem panākumiem vai noteikta iznākuma.  Tad mēs varam būt  vienlaikus iesaistīti un neiesaistīti. Tā ir patiesa garīgā brīvība. Visās lielajās garīgajās mācībās neizbēgami ir ietverts paradokss. Kaut kas var būt patiess vienā līmenī, bet citā - pilnīgi nepatiess.”

Mans lielākais un grūtākais Jā ir dienu no dienas atzīt savu cilvēcisko nevarību kontroles grožu atlaišanā, vienlaikus nepadodoties, taču arī neizvēloties heroisko varoņa ceļu kaut kā sasniegšanai.

“Jēzus nekādas “atbildes” mums nesniedz. Daudz biežāk viņš ved mūs pretī mūsu pašu izveidotajām dilemmām, kurās esam spiesti sastapties ar Dievu un būt godīgi paši pret sevi. Drīzāk viņš mums rada problēmas nekā tās atrisina, un tās ir problēmas, kuras ļoti bieži nevar atrisināt ar “visu vai neko” domāšanu, bet tikai ar mīlestību un piedošanu.

Mums jābūt gataviem atzīt pretrunas mūsos pašos, ļaujot Dievam mūs mīlēt arī šajā nepilnīgajā stāvoklī. Kad esam ar mieru ieraudzīt savas ēnas pusi, savu muļķību, savu grēku un par spīti visam apzināties, ka Dievs nav mūs atstājis, kļūstam par dzīvu paradoksu, kas atklāj Dieva labestību.

Ja zinām, ka Dievs dzīvo mūsu pretrunās un ka Dieva mīlestība nav atkarīga no mūsu morālās pilnības, arī citu cilvēku nepilnības mūs vairs nesatriec un nepārsteidz, tādējādi varam būt daudz pacietīgāki un līdzcietīgāki pret apkārtējiem, jo esam ļāvuši Dievam tādam būt pret mums.”

Kāda suņa pēc Dievam tas patīk? Kāpēc es viņam patīku? Kāpēc es patīku arī citiem cilvēkiem, būdama tik nepilnīga un nepilnvērtīga? Kāpēc es pati sev nevaru patikt tik ļoti, kā citiem?

“Ticība ir personiska ļaušanās šīm noslēpumam - ne teorētiski, bet praktiski, savā sirdī, ik dienas.”

Randiņš #3 | Meet the Mystery

Adventa pārdomas

“Gaidot Ziemassvētkus” | Ričards Rors 

Es vairs nezinu, cik gadus es katru Adventa laiku lasu šo grāmatu, bet gandrīz katru gadu es pasvītroju citas vietas.  Šogad es atļaujos tās atskaņot pa savam. Nedēļa #1

“Advents ir aicinājums uz pilnīgu apzinātību un brīdinājums par šīs apzinātības augsto cenu. Patiesas pārveides cena ir augsta. Iespējams, tieši ciešanas, neveiksmes un kļūdas ir mūsu lielākie garīgie skolotāji.”

Protams, mūsu Ego tas izklausās un ir dramatiski, jo tā pārveide patiešām ir ciešanu pilna un dzīves nekontrolēšanas cena ir augsta - iemainīt savu mazo, ikdienišķo drošību un iedomāto labklājību pret ne(ap)tveramu Dieva Valstību, kas ir tik abstrakta kā Mīlestība..  kuram gan ir laiks par to domāt, maksājot rēķinus, barojot bērnus, pērkot nebeidzami saražotās lietas un pakalpojumus, uzturot savu iluzoro pasauli. Kuram gan ir laiks aizdomāties par vāveres riteni, kuru visi kolektīvi un labprātīgi darbinām?

Visiem. Pilnīgi ikvienam. Tas ir iespējams. Tā ir izvēle. Ir tikai jāgrib. Ir jāapstājas un jāļauj sev norimt. Ir jāierauga Pasaule citām acīm.

"Teoloģiskā nozīmē cerība ir pacietīga un uzticīga gatavība dzīvot bez noslēguma, bez risinājumiem un tomēr būt apmierinātam un pat laimīgam, jo mūsu Gandarījums tagad ir citā līmenī un mūsu Avots  - pāri mums pašiem."

Nekas, pilnīgi nekas tur - ārā nevar remdēt mūsu iekšējo tukšumu - melno caurumu, kuru tik naski mēģinām aizpildīt ar pasaulīgām lietām un cilvēkiem.

"Lietu iekšpuse vienmēr ir lielāka par to ārpusi. Jēzus mācīja mūs lūgt, lai šī Mistērija būtu tikpat redzama “kā debesīs, tā arī uz zemes”. Reliģijā var izmantot tikai metaforu valodu, jo runa ir par to, kas savā būtībā ir transcendents."

Mēs varam lūgt žēlastību un palīdzību un aktīvi ar to sadarboties. Mūsu iekšpusē gaida Vesels Kosmoss kamēr tam pievērsīsimies.  Jā, pārveides cena ir augsta, taču ieguvums ir katras iekšējās cīņas, asaras un nāves vērts. Mēs kļūstam arvien brīvāki no saviem priekšstatu, audzināšanas, sociālajiem un egocentriskās kultūras valgiem.

"Tā kā es esmu daļa no Lielā Attēla, tad man ir nozīme un tā ir liela. Tomēr, tā kā es esmu tikai daļa, man ir sava noteikta vieta un es esmu ar to mierā. Mēs savā būtībā esam svarīgi, tomēr mums nav jāveido un jāuztur savs personiskais svarīgums. Vērtību mums piešķir Dievs, un mēs esam atbrīvoti paši no sevis."

Mēs nodarbojamies ar sevis atbrīvošanu no mazā viltus sevis.

"Dieva valstība nekad nebūs populāra. Tā nekad nebūs domāta ļaužu masām, ja vien šīs ļaužu masas nebūs nomodā un neapzināsies notiekošo."

Domājot "loģiski un reālistiski" zemes un cilvēces sabrukums principā vairs nav izbēgams.. tikai kāda gan daļa mums par to, vai ne? Arī mūsu bērni vēl izdzīvos..  un galu galā arī dinozauri izmira un planēta tādējādi evolucionē :)

Taču man neliek mieru kas cits - bet ja nu “Dieva valstība” tomēr var kļūt populāra? Ja nu nākamās paaudzes izaudzējam drošā vidē ar mīlošu Dievu tepat blakus - sevī, otrā, Dabā.. ar Dievu, kurš no manis prasa tikai būt par Sevi Pašu - tīrākajā, autentiskākajā  un patiesākajā formā. Rūpēties un mīlēt sevi, tuvākos un tālākos. Kurš ir iedēstīts manī no laiku pirmsākumiem un pacietīgi gaida, kad nobriedīšu, izdīgšu, izaugšu un došu augļus.

Ja nu Dievs var kļūt par jauno, moderno Pūlim Obligāti Patiks hītu? Es apzinos riskus. Taču kas var būt vēl riskantāk, kā turpināt dzīvot šādā autopilotā?

Tā ir mana realitāte. Es lūpoju, stambloju, džezoju, dejoju un dzejoju ar Dievu katru mirkli.

"Jānis Kristītājs atklāti atzīst, ka ūdens ir tikai trauks, saturs ir uguns un Gars. Ja neesam tik vareni, kā Jānis, mēs savu mazo trauku arvien noturēsim par patieso saturu, sajauksim rituālus ar realitāti, nevis ļausim tiem norādīt uz realitāti, kas tos daudzkārtīgi pārsniedz."

“Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” (Jņ 3:30)

Mums jātop iztukšotiem un atkal piepildītiem. Ar Debesu brīnumiem, kurus varam pieredzēt un iemiesot uz Zemes.

Neļauj vārdam Dievs tevi samulsināt. Ļauj Tam, kas ir aiz tā, tev atklāt sevi.

pavedieni

viņš

es pinos pa savām domām un jūtām
pavedieni
ved
pie tevis
sasodīts
tie vairs nav
saraujami

tev nekas nav jādara
bet vari arī adīt
ja patīk

joks paliek joks
ja jokojamies mēs abi

smejies vai nesmejies
bet tavi pavedieni
tie viesojas arī
pie citiem
citiem vārdiem
es nesaku, ka esmu īpašs
es saku, ka es to pasaku
tev
par pavedieniem

es

mani pavedieni atšķetināti
tik šķietami
jo tāpat es tajos sapinos
kā krītot
uz līdzenas vietas

Rimeiks

Sapnī viss brūk
Un es brīnos
Atkal?
Sapnī es krītu
Un es smejos
Atkal?
Kas tad nu?
Tas taču mani vairs nebiedē
Man viena alga
Vai esmu pagrabā vai virsotnē

Mana atvainošanās

Es gribu atvainoties savas dzīves vīriešiem.. un vispār.

Par agresiju un vardarbību no savas puses. “Sievišķo”, pasīvo, par kuru mēs tik daudz nerunājam, ja vien pie psihoterapeita. Gan psiholoģisku un emocionālu, gan fizisku. Es zinu, kā tas ir - provocēt un novest otru tiktāl, lai dabūtu “pa seju” uzmanību - kaut destruktīvu un ārdošu. Vismaz kliegšanu. Vai noraidījumu. To es tagad lieliski redzu arī savā jaunākajā dēlā. Upuris, kurš kļūst par varmāku.  Bezspēcība, kura izskatās pēc dusmām un naida.

Lielākoties tas ir noticis neapzināti, pirms es izvēlējos pievērsties savām psiholoģiskajām traumām. Bērnībā pieredzētais un uzsūktais mātes-tēva, vecāku-bērnu attiecību modelis daudzus gadus ir diktējis manu uzvedību un turpina to darīt joprojām. Taču tagad es to spēju pamanīt, apzināties un novērst. Tas brīžiem prasa ļoti daudz spēka - nebrist vecajos, neveselīgajos purvos, automātiskajās reakcijās un tad parādās arī izvairīšanās un distancēšanās stratēģijas. Noliegums. Vai arī hiperkompensācija - vaina, kauns, savas vainas izpirkšana, vēlme būt par “labiņo”.

Es nekad neesmu vēlējusies būt “līdzvērtīga” vīrietim. Es vēlos būt sieviete, kura pati sev ir vērtīga, apzinās un validē sevī mītošās sievišķās - vīrišķās enerģijas, to attiecību izpausmes, dinamiku un formas. Un no vīrieša es vēlos to pašu.

Tas ir un nav stāsts par sievieti un vīrieti. Tas ir stāsts par psiholoģiski neveselu un nenobriedušu sabiedrību, kuras auglis ir psiholoģiski neveseli un nenobrieduši cilvēki - bērni, mātes, tēvi, sievas, vīri, priekšnieki un padotie. Un otrādi.

Mans tēvs noslepkavoja savu māti. Es ar to dzīvoju un daudz no tā mācos. Es viņu neattaisnoju, bet esmu beigusi viņu vainot. Viņa dzīve ielauza manējo, tāpat kā viņa dzīvi ielauza viņa vecāki. Svarīgākais šobrīd - kādu "nospiedumu" es atstāju savās attiecībās un uz saviem bērniem.

Tas, kā mēs komunicējam, uzvedamies un mīlam, ir mūsu "mantojums" un mūsu atbildība.

Es atvainojos un uzņemos atbildību "par savu sūdu".

image via @the.alchemist

Valsis

Tu mani uzaicināji uz deju
Jo es pratu valsi
Viens divi trīs
Viens divi trīs
Un Tu smējies par maniem jokiem
Kaut tie nebija nekādi joki
Bet vienkārši es
Ar visiem saviem spokiem
Un mīnusiem
Kurus tu pārvērti par plusiem
Un tagad mana vecā matemātika
Vairs nedarbojas
Es nemāku rēķināt
Toties es protu valsi

View this post on Instagram

A post shared by Elīna Žagare (@pelements)

Smūtijs

Mani sablenderēja kā smūtiju
Un viss mans atsevišķais, nošķirtais, sadalītais
Kļuva par vienu absolūtiju

Kautrīgums

Es iemīlēju Kautrīgumu
Kuru viņa mēģināja slēpt
Un iemainīt pret drosmi
Taču Dievs viņai iedeva
Abus

View this post on Instagram

A post shared by Elīna Žagare (@pelements)

Nezāles

Neravē pēdējās nezāles
Aplaisti tās
Ja nu tavā dārzā
Tās pilnīgi
Iederas?

Randiņš #2

Un atkal es sastapu Viņu
Pavisam citādu nekā pirmoreiz
Un tomēr to pašu
Tik šoreiz
Nosvērtu, rāmu, trauslu un maigu
Bet ar to pašu dziļo vaigu
Un gara spēku baigu
Tām pašām dedzinošajām ilgām
Būt ar Viņu
Savu Vienīgo
Kas šīs alkas var remdēt un mierināt
Un pārvērst par prieku
Tīru esamības nieku