Tavā Vārdā

Es neko vairs negribu
Darīt savā vārdā
Vienīgi tavā
Mans vārds ir tukšs
Bet tavs pilnīgs
Palīdzi man neiet
Rakstu mācītāja ceļus
Un pie tavas rokas
Nesēdēt godībā
Bet būt
Tavai rokai un Vārdam
Dzīves patiesumā
Neviltotībā

Pašiem

Šogad baltums jārada pašiem
Vai tā nav dāvana?
Zināt, ka paši varam
Gaišumu redzēt un just
No sevis starojam

Tumsa nav slikta
Tā ir gaismas klēpis
Vai tā nav dāvana?
Atrast sevī
Ko tik dziļi esi slēpis

Tas nav par dāvanām
Bet vai tā nav tāda?
Ja gada tumšākajā laikā
Vari piedzimt no jauna
Savā iekšējā gaismā

Vai tā nav dāvana?
Kā bērniem priecāties
Par pašu vienkāršāko brīdi
Mīlestības un kopā būšanas
Brīnuma apvīti

Pārdabiski dabiskais

Rainis esot teicis, ka laimīgs tas, kuram nav jāraksta. Ak, jā! Laimīgs tas, kuram nekā nav un neko nevajag. Es nerunāju par materiālo labklājību, bet par iekšējo askēzi. Kad ego un prāts nemitīgi neražo materiālu, vēlmes un vajadzības. Kad nav jāsublimē enerģija. Tīrība un skaidrība kā iekšā, tā ārā. Tu vienkārši esi. Un nekas vairāk nav vajadzīgs, kā tikai šis pārdabiski dabiskais esības mirklis.

“Šodien, kad aizņemtība ir kļuvusi par statusa simbolu un kad cilvēkiem pieder tik daudz, tie uztraucas, ka tiem kaut kā nepietiks - ko darīt, redzēt, iegūt, sakārtot, kontrolēt, mainīt. Mums nepieder mūsu atlikusī dzīve, jo mums nepieder pat mūsu dzīves tagadne. Pārtikušā sabiedrībā dīvainā kārtā trūkst tieši laika, un arī vieduma un draudzības. Taču cilvēka sirds ir radīta tiešī šīm lietām - tieši tās uztur cilvēka sirdi, un tieši to dēļ cilvēks dzīvo. Kas jums jāpārstāj darīt, lai jums atrastos tām laiks?" Ričards Rors “Gaidot Ziemassvētkus. Meditācijas katrai Adventa dienai”

Man šķiet, ka dziļi sirdīs mēs visi pazīstam šo “svēto vienkāršās esības mirkli” un ilgojamies pēc tā. Un tas ir iespējams, taču ar personiskas izvēles un atbildības par savas dzīves prioritātēm uzņemšanos.

Vārdu sakot
Ir daudz vārdu, ko iemiesot
Bet es gribētu
Lai reiz man nav nekā
Ko teikt, ko domāt, ko darīt, kam būt
Lai garīgā sirds
Visu pazīst un jūt

Dziļā muskulatūra

Lai kā man patiktu jogot, nav tā, ka es to vien daru no rīta līdz vakaram. Citreiz ir dikti jāsaņemas arī baseinam vai garajai pastaigai, kaut arī tās ir manas top 3 fiziskās nodarbes. Lai cik labi es pēc tam justos, man tomēr vienmēr ir mazliet sev šīs aktivitātes jāiepārdod. 

Mums bieži ir maldīgs priekšstats, ka lietām, kas mums patīk vai sanāk, ir jānāk un jāpadodas viegli un dabiski. Nē, cilvēks ir slinks - tāpat kā muskulis. Ja netrenē, viņš atslābst. Tāpēc es uz jogu pie sevis pierakstos kalendārā, tikpat rūpīgi un regulāri kā plānojot baseina apmeklējumus. Citreiz gan tāpat atceļu vai neierodos, taču kopumā tas mani ļoti organizē.

Es par to runāju tāpēc, ka bieži vien pie mentālo un psiholoģisko problēmu risināšanas mums jāvēršas tieši caur ķermeni. Ir jāpalīdz ķermenim justies labi. Iespēju robežās izvingrināts, izkustināts, izstaipīts, veselīgi pabarots un arī labi atpūtināts ķermenis ir mūsu labākais draugs un atbalsta sistēma gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Šodien, vērojot savas fiziskās “iekšējās dziļās muskulatūras” darbību, es aizdomājos, cik līdzīgi šie procesi ir arī pie iekšējās psiholoģiskās, dvēseliskās vai garīgās izaugsmes darba. 

Kaut arī es speciāli dziļo muskulatūru netrenēju, tomēr tā ir jogas daudzu gadu garumā neatņemama “blakne” un pievienotā vērtība. Šie dziļie muskuļi ir neredzami, taču fundamentāli svarīgi visa ķermeņa veselībai. Trenējot tikai ārējo - seklo muskulatūru, varam iedzīvoties traumās un sāpēs, turklāt bieži vien negūstam ne cerēto rezultātu, ne gandarījumu. 

Līdzīgi arī ķeroties pie mentālās, psihiskās, garīgās veselības uzlabošanas un cerot uz ātriem rezultātiem, mēs bieži vien neņemam vērā daudz pamatīgāko darbu ar “iekšējo dziļo muskulatūru”, kurai ir nepieciešama lēna, mērena, laipna un pacietīga attieksme un slodze.

Līdz ar to “dziļā muskulatūra” un vispārējas ķermeņa kustības un mobilitāte ir stāsts ne tikai par mūsu fizisko, bet arī psihoemocionālo un garīgo labsajūtu. To mēs visi pēc noklusējuma zinām, tikai regulāri aizmirstam. Tāpēc no pieredzes zinu, ka vislabāk ir atrast sev vairākas “prakses”, ar kurām spēlēt akičikipapiriki slinkuma brīžos. Ja ne vingrot, tad pastaigāt, ja ne peldēt, tad pavingrot, ja ne meditēt, tad paelpot un mierīgi pasēdēt utt. Vai arī dažreiz vienkārši padzert tēju / kafiju bez lūkošanās ekrānā vai grāmatā.

Veselā miesā vesels gars - kur nu vēl burtiskāk :)

Garīgais gogelmogelis

Arvien biežāk saskaros ar cilvēku apjukumu un nesapratni, kam šajā garīgo prakšu gogelmogelī vairs ticēt, un pamanu, ka bieži mūs nomoka tieši pirms/preracionālās un pār/transracionālās apziņas stadiju iekšējais konflikts.

Lai to ilustrētu, īsi citēšu izcilo vācu teologu darbu “Dievs 9.0”, kas atklāj cilvēka un visas cilvēces garīgās attīstības - apziņas evolūcijas procesus un kas būtu jāizlasa ikvienam, kuru nodarbina garīgi, dvēseliski un savas izaugsmes jautājumi. Izņemti no konteksta, šie citāti var radīt pretestību, taču uztveriet to kā virzienu, kurā lūkoties.

“Tiek piedāvāts mežonīgs preracionālo pieredžu iespēju mikslis - šo nedēļas nogali pavadām sasvīdušā indiāņu telti, nākamo - Vičas reliģijas ceremonijā, aiznākamajā - ceļojam uz pavasarīgo mežu pie laumām un fejām, bet tad dodamies uz saules rituālu Stounhendžā. Šĩ pre/transmistrojuma veida pārstāvji tic, ka iespējami vairāk racionālās apziņas pakāpes cilvēku ir jāved atpakaļ pie "dabas dvēseliskajām straumēm", lai industriālas sabiedrības taptu par auglīgām, ekocentriskām un dvēseliski orientētām kopienām.

Pre/transmistrojuma lamatās tiek iedvesta arī doma, ka katrs indivīds pats var veidot savu realitāti. Pirmām kartām tā ir ar pseidogarīgumu izgreznota egocentriska visvarenības fantāzija. Šĩ ideja vienkārši ir preracionāla māņticība tāpat kā bestsellers "Lūgumi kosmosam", saskaņā ar kuru cilvēks uzskata, ka materiālās vēlmes var piepildīt ar savu domu spēku. Tai nav nekāda sakara ar transracionālu apziņu un patiesu garīgumu un misticismu. Lai ātri izvērtētu abus virzienus, kā kritērijs var kalpot šāds īss formulējums: maģija (preracionālais) vēlas kaut ko dabūt, patiesais (transracionālais) misticisms vēlas atdot.

Transracionālās garīgās pieredzes pārspēj racionālo apziņu, nevis to izslēdzot, bet iekļaujot. Transracionāla apziņa atzīst zinātnes sasniegumus, un tās domas ir loģiskas un saprātīgas kā racionālās apziņas pakāpē. Tomēr vienlaikus šĩ apziņa arī transcendē šīs apziņas pakāpes novilktās robežas un līdzās saprātam akceptē arī intuīciju, iztēli, ķermeņa uztveri un citas izziņas pieejas.”

Atsaucoties uz Ričardu Roru, “cilvēki ar augstākām apziņas pakāpēm rada alternatīvu apziņu. Lielāko daļu no mums un mūsu domāšanu veido dominējošā apziņa. Mūs veido tas, kā visi domā, kā domā kultūra. Tas, ko nākamo apziņas pakāpju pārstāvis uzdrošinās darīt, ir ieiet dominējošās apziņas vidū un radīt alternatīvu, jaunu iespēju kopumu. Uz mums zināmo paskatīties citādāk. Šie cilvēki palīdz mums uzzināt to, ko mēs jau zinām. Ja mēs mācāmies klausīties, mēs zinām daudz vairāk, nekā saprotam. Visiem autentiskajiem garīgajiem skolotājiem viņu vēstījums ir tāds pats kā viņu dzīve; viņu dzīve ir viņu vēstījums.

Neatņemama šo augstāko apziņas pakāpju sastāvdaļa ir personiska un tieša Dieva pieredze, tāpēc veids, kā šie cilvēki dalās ar mums, ir balstīts uz viņu pārliecību, ka viņi kaut kādā veidā ir iekļuvuši Dieva pieredzē. Viņi ir iekļuvuši Dieva sirdī, un tāpēc viņi spriež par cilvēka realitāti, pamatojoties uz to. Mēs varētu mēģināt to raksturot kā iekšējās autoritātes veidu, kas rodas, klausoties it visā, pārvarot bailes, lai cilvēks kļūtu intīms ar visu. Šādi cilvēki zina patiesību, par kuru viņi runā.”

Augstāko apziņas stadiju cilvēki mūsdienās vairs nav nekāds retums, kaut arī, protams, mazākums. Daudzi ir ieguvuši kognitīvi plašu un visaptverošu sapratni par dzīvi, attīstību un izaugsmi, taču viņu psiholoģiskajām un morāles attīstības līnijām vēl jāpievelkas. Jānostabilizējas un jāiemieso. Tieši šeit, šķērsojot stadijas, bieži rodas iekšējs konflikts. Mēs saprotam, ka esam izauguši no vecā zābaciņa, taču mums vēl pietrūkst gan informācijas, gan pieredzes par turpmāko ceļu. Mēs arvien vairāk sākam meklēt un visu nepieciešamo atrast paši sevī. Garīgās izaugsmes telpa ir tam visam pa vidu - just, saprast, gribēt un iemiesot.

Garīgi autentiski cilvēki paši ir šķērsojuši tuksnesi un ieguvuši (turpina iegūt) jaunu, skaidru redzējumu, taču viņi neapgrūtinās jūs ar savu ego un savas pareizības smagumu. Viņi joprojām un vienmēr būs ceļā, gatavi mācīties no visiem un visa. Ar vēlmi dot un kalpot. Viņi nebūs jūsu skolotāji, kuri kaut ko māca, bet draugi, kuri jūs saprot un jums tic.

Lai mums katram pa labam draugam, kurš palīdz saskatīt, saprast un pieņemt savu iekšējo un pasaules daudzveidību.

Dzimtā valoda

logoss

manos logos
redz  visu pasauli
fraktāļos un holonos
vienotu viscauri
tur logoss ir dzīvs
notiekošs Dievs
darbības vārds
aktīvs un brīvs
lietās, apstākļos, skaitļos un īpašībās
ekspresīvs
es mīlu vārdu
tā tukšumā un formā
iepazinusi tā smārdu
ne filologos, ne teologos
bet dzīves krogos
gara ceļa lokos

Traktāts par stepes Elīnu

Traktāts par stepes Elīnu

Tikai prātā jukušiem

Vakar sāku lasīt Stepes vilku, un tas ir briesmīgi, cik Hese precīzi spēj aprakstīt spriedzi starp garu un dvēseli, kā mēs to vienkāršības labad saucam. Dueli starp savu labo un kreiso roku. Tur, pa vidu, ir pilnīgs un eksistenciāls caurums. Nespēja dzīvot, nespēja mirt. Nespēja būt viduvējā, remdenā, šķebinošā seklumā. Hesem izdevies izcils detalizēts pašnāvnieka - cietēja portretējums. Valodā, kas ir tik bagātīga, sarežģīta un garšīga. Bravo tulkotājiem. Nekāds insta poetry…

Holiss raksta - ko darīsim - lēksim pār bortu vai sāksim baudīt ceļojumu? Es tik daudz reizes jau esmu metusies pār bortu, ka tas vairs nepalīdz…bet baudīt ceļojumu vēl nemāku. Viss šķiet tik mākslīgs. Kāpēc mākslīgs ir atvasināts no māksla? Mākslai vajadzētu būt patiesākai par reālo…normālo.

Es jau vasarā te biju. Tas bija šausmīgi. Vilbers mani izvilka. Uz brīdi. Nu jau pat nākamās apziņas stadijas vairs nešķiet vilinošas. Esmu eksistenciāls žūpa. Atgriezies un uzkāpis uz korķa. Hese tik precīzi apraksta, ka viņš labāk mirst pa īstam, nekā atkal izdzīvo kārtējā “es” nāvi, kārtējās pakāpes destrukciju un sekojošo bezjēdzīgumu, tukšumu, elli un tuksnesi. No kura var izglābt tikai žēlastības brīnums vai patiešām nāve.  Es nekoķetēju ar un par nāvi. Man tā ir tik reāla un klātesoša kā Dievs. Sākums un Beigas, no kurām tik ļoti baidāmies. Patiesībā es visu laiku trenējos lielajām beigām. Lai spētu vieglāk aiziet…palaist vaļā. Ja sākums un beigas ir viens, tad mēs tiešām ķeram savu asti…

Ja vien Hese spētu iedomāties, ka tas, ko viņš raksta par laikmeta vājprātu, ir tikai tā sākums un ziediņi…un ar ko jāsaskaras ir tagad mums. Cik tālu no sevis ir iespējams attālināties? Cik gan tālu mēs bēgsim? Jo tuvu sev būt mums sāp. Vismaz šajā līmenī. Gan jau, ka meditējot var tikt gan aiz sāpēm, gan ciešanām, gan priekšstatiem un zemapziņas maldiem...tur nekas nesāp. Tā. Eksistenciāli. Jo tu beidzot to ādu esi novilcis. Noplēsis. Noģērējis. Bet šeit iesprūdušajiem, galvās apmaldījušamies katra minūte ir mokas un samākslots normalitātes smaids. Intelekts ar jūtām ir smaga nasta.

Kur es atkal pazaudējos un kāpēc? Es negribu būt teicamniece, bet es nespēju būt mežone. Kad Hese, Rors un Vilbers nosauc visus par idiotiem, tas šķiet pieņemami un adekvāti, taču es tā nedrīkstu. Jo tas nav pieklājīgi. Es nedrīkstu būt iedomīga, pārāka un atšķirīga. Man jābūt mīlošai un visus sugas brāļus un māsas iekļaujošai. Vai tā es cenšos apiet vēl kādu neizdzīvotu un neiemiesotu pakāpi? Vai zaļais mems cenšas pārspēt un iznīdēt zilo un visus apakšējos? Vai apspiestā dusmu vitalitātes enerģija mani turēs savā varā un kropļos kamēr es to neatzīšu un neatbrīvošu? Vai man paliks vieglāk, ja visus skaļi nosaukšu par idiotiem? Nezinu. Nez vai. Stulbākais jau, ka esmu visu idiotu priekšgalā. Es visu mūžu laipoju starp labiņo, pareizo, gudro, prātīgo, kad iekšā rēc lauvas un lāči. Kamēr tie nedabūs izrēkties, lai cik primitīvi un neintelektuāli un negarīgi man tas liktos, nekāds tirkīzs man te nespīd…  [Tad tu tomēr turp virzies? -A ko man citu darīt? Ja jau man te jānīkst vēl kādu laiku. Kaut kā sevi jāizklaidē.]

Ir smagi šobrīd lasīt Hesi, kas tik ļoti pa manām pogām bliež, bet es redzu, cik ļoti man to visu gribas pārspēt. Izrauties no eksistenciālā dvēseles dūksnāja. Mums tur nav jāpaliek, varbūt viņiem bija. Un mums nav arī jāiekrīt apgaismības un gara maldos. Katram laikmetam savas iespējas. Kā virves dejotājiem mums jānotur līdzsvars, jāiet pa vidu, kas var šķist diezgan nebaudāmi un pliekani. Tik daudz pūļu jāpieliek… taču tur var atidentificēties gan no tumsas, gan no gaismas. Kas paliek? Piecdesmit pelēkā nokrāsas? Varbūt…bet varbūt arī nē.

Vai daudz ir tādu cilvēku? Mūžības skarto? Nemirstīgo? Es atkal gaidu kādu normalitāti, labi zinot, ka tādas var nebūt…nekad. Kā lai es izdzīvoju šo nenormalitāti, to nenoliedzot un to ne-normalizējot? Kā kanibāls nesākot gramstīties pats ap saviem mazajiem pirkstiņiem. Kā lai es fokusējos uz kaut ko citu, ja viss cits esmu es? Es esmu visur, bet gribētu būt nekur. Bet es nevaru būt nekur, jo es esmu viss, arī nekas. Kā to praktiski izdzīvot, Dievs? Nesajūkot prātā… Vai arī tā ir dāvana tikai prātā jukušiem? Kā Stepes vilkam, kuram riebjas virve, pa kuru viņš iet.

Man neriebjas. Bet es tēloju. Izmisīgi cenšos pieķerties mirkļiem un elpām. Nedomāt par virvi. Ne zem kājām, ne ap kaklu. Dievs taču ir tepat, es to zinu. Bet es atkal meklēju, kas ir aiz Dieva. Vismaz manis konstruētā. Bet Cilvēkam taču ir jādzīvo! Nevis visu laiku jāmeklē. Jākļūst par dzīves praktizētāju. Jāpieredz katrs elpas vilciens, kurā jautājumu vairs  nav. Ir klusums. Miers. Bezvējš. Smaids. Viss uz mirkli svētlaimīgi apstājas…un tad mēs atkal nospiežam PLAY. Meklē mani atkal, meklē mani vēl… Un ne jau mēs Viņu meklējam, bet Sevi, vienu un to pašu, no sākuma līdz beigām. Šai spēlei patiešām ir Beigas. Tikai nevis iepriekš dotas, bet atkarīgas no katra paša. Un tas ir mazliet bailīgi.

Kādas BEIGAS gribu Es? Ar savām daudzajām, mazajām beigām es gatavojos lielajam Crescendo, GALĀ koncertam. Ielūgti visi.

Visu un Neko

Nekas man ir uzklupis
Ar jaunu sparu
Tas negrib
Lai es kaut ko daru
Bet es!
Gribu, gribu, gribu
Rasties no Ādama ribas
Būt sieviete
Vai kaut kas
Nav nozīmes
Bet Es!
Kuram Ir
Nevis Nav
Nekā
Par Sevi
Saucama

Tukšumā
Āāāāā
Es joņoju uz riņķi
Kožu sev astē
Tik neizturami
Ir atkal būt te
Kur jāaizmirst par sevi
Vēl vairāk
Ak, nē!

Es gribu radīt Mākslu
No Nekā
Vai varētu vismaz tā?
Tam jābūt savienojamam
Iespējamam, nedalāmam
Patiesam
Cik nu es saprotu
Ar vienu kāju tukšumā
Ar otru formā
Esot
Soli pa solim
Es cenšos kā protu
Tā nav mana disciplīna
Un norma
Jo Visu gribu reizē ar Neko
Džekpotā solīto

Bet kuru gan tas interesēs
Kad es
Vienkārši un sirsnīgi
Par sevi pasmieties spēs
Un jau tagad
Man gandrīz vai jāsmejas
Es turos
Bet Lielie Smiekli ir lipīgi
Nezinīša brīvības
Prieka cienīgi

zen jautājuma zīmes

“neteikšu, ka man kaut kā īpaši veicas... ja nu vienīgi tādā izpratnē, ka joprojām sevi pārāk netraucēju. par spīti prāta pļāpām. vienkārši sēžu. nav ne labi, nav ne slikti”

“pateicīga bietēm, burkāniem un kartupeļiem, kuri laipni piedāvāja savas mācības. jāapzinās, kādā stadijā tas dārzenis ir, un tad jāsaprot, kādus instrumentus pielietot. ja dārzenis vēl ir ciets, ir ok lietot asus nažus, bet vārītas bietes izrādās labāk var notīrīt ar plikām rokām. maigi un ar mīlestību izlobīt. kā tādu sirds muskuli”

“man vienalga, ja nekad neko nesapratīšu un nesasniegšu apgaismību. man ir labi tepat. var jau būt, ka šī ir burkāna apziņa, taču par kādu garīgumu vispār ir runa?  kas tas tāds ir? ja garīgums nav dārzeņu zupā, tad kur gan tas vispār ir”

“esmu piesūkusies pilna ar dzīvi, kā rudens meža sūna…esmu iemērkta dzīvē, kā tējas maisiņš. ko gan vēl un kāpēc lai es vēlētos? esmu dzīves pilna. teiksi iztukšojies, tukšums ir īstā štelle! bet man nekas netraucē būt pilnai zupai tukšā traukā… ēduši veseli”

“es negribu ar sevi sapīties. tas ir mans vienīgais uzdevums šonedēļ. pagaidām man veicas tīri ok, lai neteiktu, ka labi. kāpēc lai neteiktu labi? jo nedrīkst taču sapriecāties, tāds man make-up”

“mācos atslābināt prāta redzi, acs muskuli. kā bērnībā 3D bildītēs - ja izdevās, ieraudzīji ko citu, nekā lūkojoties tieši uz attēlu. visgrūtākais bija uzķert un saglabāt atslābumu. tik ļoti esi saspringts redzēšanā, ka nespēj atbrīvoties.. un izrādās, ka jāfokusējas ir uz izfokusēšanos”

“es aizmirstu visu un atceros neko. viss ir svarīgs, taču es to vairs nestaipu visapkārt līdzi. nepieķerties savam krustam, pātagai un zivs vēderam vienā brīdī kļūst būtiski. manas ego vēlmes garīgajā ceļā ir beigušās. izsmeltas. ego aizmirst par sevi tāpat kā ūdens lāse nedomā par sevi okeānā. un tomēr tas joprojām pastāv, apzinās sevi”

“papildus stunda uz paklājiņa man neatdarīs Durvis, kad visi logi jau vaļā… kad ne logu, ne durvju vispār vairs nav. man ir labi tepat. šķiet, ka es neesmu tepat (tā, kā jābūt) un tomēr es te esmu. šķiet, ka esmu domās.. un tā arī ir. bet šķiet, ka esmu arī ārpus tām. es tepat kaut kur esmu. un šķiet, ka tā arī jābūt”

“mācos būt laipna pret sevi. bez pātadziņas. ir tik jauki būt laipnai pret sevi. learning the soft way. ir izdarīts jau tik daudz. šķiet, ka bozi un āmuru vairs nevajadzēs.. varbūt mazu kaltiņu.. vai arheologa otiņu. varbūt vienkārši priecāties? bez make-up?”

“es neturu vārdu, jo gribēju iztukšoties no vārdiem.. bet es rakstu gandrīz nemaz un prātu daudz laižu gar ausīm. vārdi ir mani vārti. es neturu vārdus…lai iet. gan jau ka reiz nebūs arī vārtu. bet kāda gan man tur daļa”

Zen sesshins* / meditācijas retrīts, protams, ir īstā vieta, lai dzimtu stāsti. Daudz stāstu, domu, jautājumu, ideju, emociju, asociāciju, sajūtu utt. Tā, protams, ir arī ir īstā vieta, kur mēs mācāmies tajos neiesaistīties, nepiemest pagales un vienkārši vērot domu plūsmu.. līdz nav arī tās. Tie, kas mēģinājuši ilgstoši meditēt, protams, arī zina, cik tas ir “vienkārši”. Taču, kad pirmo reizi esi sagaršojis šo vienkāršību un ikdienišķu būšanu ar sevi “bez sevis” - bez mūžīgajām un skaļajām prāta raizēm, plāniem, problēmām un izaicinājumiem - tu jūties saņēmis savu pirmo žetonu par uzcītību. Tik nozīmīgu, ka nepiešķir tam pārāk lielu nozīmi, bet vienkārši turpini savu darbu. Soli pa solim. Pretim lielākai prāta un sirds skaidrībai.

*sirdsprāta sakopošana

D U S M A S

Vakar bērnu izklaides centrā uzvedos kā histēriķe. Asinis sakāpa galvā, biju dusmīga kā pūķis un izgāzu to visu uz darbinieci. Normāli es censtos sevi apvaldīt, bet kaut kas manī gribēja būt galīgi nenormāls. Pat pilnīgi traks! Es redzēju, cik bērnišķīga un egoistiska ir mana “upura” reakcija, bet man bija jāļauj tai izpausties. Es zināju, ka tam nav ne īstais laiks, ne vieta, taču es nespēju kārtējo reizi sev aizbāzt muti. Es publiskā vietā atļāvos uzvesties neadekvāti un nepiedienīgi. Uz to brīdi man bija pilnīgi vienalga. Es degu savās dusmās un aizkaitinājumā.

Taču paralēlais stāsts bija par kādu citu manis daļu, kura vēroja šo teātri ar interesi un uzjautrinājumu un neieslīga nosodījumā. Jā, kauns bija klāt kā likts, bet pat to manas dusmas šķiet aizslaucīja pīšļos. Jā, es uzvedos stulbi, emocionāli, bērnišķīgi, negarīgi, taču es sev to atļāvu, riskējot ar citu cilvēku labklājību un emocijām. Riskējot ar iznīcinošo vainas un kauna sajūtu.

Pēc īsās drāmas es atvainojos visām iesaistītajām personām, bērniem un darbiniecēm, un es atvainojos sev, ka tik bieži neesmu iestājusies par savu taisnību. Tik ļoti, ka ilgi apspiestās dusmas akumulējās un izsprāga pa tuvāko iespējamo šķirbiņu. Pilnīgi nevietā.

Mazliet paejot nostāk, tās dusmas bija skaistas un dzīvas. Teatrālas un smieklīgas, mazliet neveiklas, it kā meklētu vēl savu balsi un atbalstu manā ķermenī un žestos. Ja tā nebūtu es, es vēl vairāk priecātos par šo temperamentīgo, ugunīgo dienvidnieci.

Nē, es neattaisnoju sevi. Taču pirms justies labāk, ir jābūt gataviem justies sliktāk. Pirms labo emociju paušanas ir jābūt gataviem iznest visu neglīto emociju gammu, pretējā gadījumā tās mūs saēd, neļaujot mirdzēt.

Manai spējai aizsvilties kā špičkai, ko pieredzējuši nedaudzi, ir arī sava pozitīvā puse, ne tikai destruktīvā. Arī radošā. Cik daudz es ar savām dusmām varētu izdarīt, ievirzot jēgpilnākā gultnē?

Pavisam īsā laika posmā šī jau bija trešā epizode, kur es sev neraksturīgi (jo publiski) bērnišķīgi un dusmīgi parūpējos par savām vajadzībām, iegribām un robežām. Ar to arī sevi apsveicu. Man žēl par tiem, kas gadījušies ceļā, taču es zinu, ka visas puses ar šo materiālu kaut ko var iesākt. Lai noder :)

“Dusmas ir degviela. Kad tās sajūtam, mēs vēlamies kaut ko darīt. Tomēr mēs esam pieklājīgi audzināti, tāpēc neļaujam tām vaļu. Dusmas ir kliedziens, lūgums, prasība. Tās ir karte, kas ļauj ieraudzīt to, kādas ir mūsu teritorijas robežas. Tās parāda, kurp vēlamies doties. Tās parāda vietas, kur jau esam bijuši. Dusmas bieži parāda pareizo ceļu un radošās atmodas laikā tās ir atveseļošanās priekšvēstneses. Dusmas ir rīks meistara rokās, nevis pats meistars. Dusmas ir draugs, kaut arī ne tas jaukākais un lēnprātīgākais, bet ļoti, ļoti uzticams draugs. Tas nekad neklusēs, ja kāds būs mūs nodevis vai ja būsim nodevuši sevi paši. Pašas par sevi dusmas nav rīcība. Tas ir aicinājums rīkoties.” Džūlija Kamerona “Mākslinieka ceļš”

Man rūp manas šūnas

Kad es lasu Ričarda Rora cac.org  (The Center for Action and Contemplation) ikdienas vēstkopu vai Kena Vilbera visaptverošo teoriju un  “Integrālo garīgumu”, es jūtos normāla un saprasta. Es neesmu viena. Man nav sevi jāizskaidro. Es jau esmu izskaidrota.

Taču, kad es paskatos apkārt, es jūtos mazliet vientuļi. Es saprotu un mīlu visus par to, kur mēs katrs esam, bet man ir žēl, ka vispārējais aklums ir tik liels. Vilbers raksta, ka 70% sabiedrības joprojām dzīvo ar nacistu apziņas pakāpi. Pašiem to ir grūti ieraudzīt un atzīt.

Dabiski evolucionējoša apziņas hierarhija. Tā tas vienkārši ir. Smaguma centrs ir tur, kur tas ir. Neviens nav jāmaina, neviens nekur nav jāvelk un jāpārliecina. Viss rit savu gaitu. Mums katram ir savs ceļš, temps un ritms. Neviens tāpēc nav labāks vai sliktāks, tāpat kā organisms nav labāks par savu šūnu vai molekula par atomu. Nesalīdzināmi lielumi. Katram sava funkcija.

Taču man kā organismam, molekulārbioloģiskai sistēmai, sāp manas šūnas. Man tās rūp un mani ietekmē to pašsajūta un veselības stāvoklis. Mēs esam nesaraujami saistīti. Mūsu labklājība ir savstarpēji atkarīga. Es negribu, ka ir es un ir viņi. Es gribu, lai ir mēs, un es gribu parādīt, ka var būt citādāk un attīstības ceļš vienmēr ved tālāk. Tālāk kā jebkad iepriekš cilvēka apziņas vēsturē. Tālāk nekā mēs šobrīd spējam iedomāties.

Ceļš vienmēr ved tālāk caur esošo mirkli. Arī mani. Tas ir savienojams ar ikdienas rūpēm, darbiem, nemazgātiem traukiem un laicīgumu. Tas iekļauj visu, kas ir - tukšumu un formu, visu, kas bijis un kas vēl būs.

Mums "vienkārši" jāatrod veids, kā novērtēt katras pakāpes un stacijas dotos lielumus, izvēloties no tiem iespējami labākās iespējas un risinājumus visam kopumam. Mums jāturpina kāpt pa savas apziņas kāpnēm, lai skatiens kļūtu arvien redzīgāks un sirds mīlošāka.

Es atkal aizmirsīšu

Ir grūti pieņemt, ka manām personiskajām sajūtām, priekšstatiem, pārdzīvojumiem, veiksmēm un neveiksmēm nav nekāda sakara ar patieso realitāti. To Realitāti, kura neatspoguļo ne manas drāmas, ne cepienus, ne sāpes, ne ciešanas, nedz arī sasniegumus un uzvaras, ar kurām esmu tik ļoti saaugusi un identificējusies.

Grūti pieņemt tāpēc, ka manam ego tas nozīmē atlaist un atvadīties no visu mūžu būvētājām ilūzijām par savu nozīmību un/vai nenozīmību. Atvadīties no vecā stāsta, kuru es pilnīgi un apzinīgi esmu izdzīvojusi un pieņēmusi, kā absolūti patiesu.

Ir grūti pieņemt, ka tik ilgi esmu melojusi sev un citiem, un droši vien turpināšu to kādu laiku vēl darīt. Arī neapzināti meli ir meli. Bet, protams, varam tos saukt arī par nezināšanu. Tam nav nozīmes. Ir žēl, ka tik daudz laika ir pavadīts neauglīgos pašpārmetumos, paškritikā un pašdestrukcijā. Kad varētu būt bijis citādāk.. bet nevarēja.

Taču ir arī atvieglojums, jo tas nozīmē, ka, skatoties greizajos spoguļos, esmu pieņēmusi, ka tas, ko es redzu, ir visa pasaule. Taču tā nav visa. Tā ir tikai atšķelta daļiņa no veseluma. Visa manis ierobežotā, šaurā un greizi ierāmētā realitāte.

Realitāte ir daudz plašāka, drošāka un tuvāka par manis pašas elpu. Ir grūti vairs neredzēt šī mirkļa burvību un maģiju, kurai nav nekāda sakara ar maģiju. Tikai šajā brīdī viss ir patiesi un pa īstam. Ne vakardienas atmiņās, ne rītdienas fantāzijās.

Kādā noslēpumainā veidā dzīve caurauž mūs un kalpo katra augsmei un dabiskam attīstības ceļam. Mūsu stāsti, kuriem mēs paši noticam, ir patiesi tikai vien noteiktu ceļa posmu. Līdz nākamajam.

Un šajā mana stāsta brīdī vairs nav vietas pašnožēlai, vilšanās apcerei un sērām... tas būtu pa vecam, tas būtu nemitīgi atgremot vecus notikumus, tas būtu izvairīties un slēpties.

Šajā mirklī svarīgas ir tikai lietus lāses uz loga, liepu kustīgie, kailie zari novembra debesīs, saules atvadu sveiciens tumšajā pamalē, bērnu čalas blakus istabā un kamīna sprakšķi.

Un pēkšņi vairs nav grūti neko pieņemt, neko palaist.

Nekā nav, viss ir, es esmu šeit.

Es vienmēr gribu tagad būt.

__

"Nekāda sakara" ir tēlains pārspīlējums, lai pastiprinātu domu. Visam ar visu ir sakars, taču ne tādā izpratnē, kā mans ego domā, uzpūšot ziloni no savas mazās realitātes un uzdodot to par visu. Visu, kas ir, visu, kam ir nozīme. Ir daudz kas vairāk par mūsu pašu personu vai citām personām. Ar katru reizi šī atklāsme, tāpat kā citas, iekļūst manā apziņā arvien dziļāk un varu tikai cerēt, ka iemiesojas. Arī šobrīd tā vēl plāniem diegiem man piediegta. Un cik gan vēl reizes tai būs jāizgaismojas un par sevi jāatgādina, jo es zinu, ka atkal aizmirsīšu...

Viņi nenojauš

Viņi stāv pieturās, pie luksoforiem, traucas ar skrejriteņiem, stumj bērnu ratiņus, sēž mašīnās un neko nenojauš. Viņi ir paslēpušies savās domās, raizēs un telefonu ekrānos. Viņu sejas ir nopietnas un pelēkas, kā šis oktobra rīts. Kādu pametusi draudzene, kādam piedzimis bērns, kādam nav ko samaksāt par īri, kādam sāp, kāds ir priecīgs, kādam riebjas viņa dzīve un priekšniecība, kāds ir pamodies apjucis. Es zinu visus viņu stāstus.

Viņi nenojauš, ka es viņus vēroju, jūtu un mīlu. Pa īstam. No sirds. Acīs sariešas asaras. Kāpēc tā sāp? Katru reizi, kad es mēģinu mīlēt kaut vai pa kluso, es sāku raudāt. Man izplūdīs tuša, kuškuš, es sevi apvaldu, es tagad nevaru.

Man bail, ka mani pieķers, tā slepeni viņos lūkojoties un mīlot. Jo atklāti es vēl nevaru.

Vienreiz mēģināju mīlēt visus futbola stadionā. Man likās man pārplīsīs sirds. Es izturēju varbūt minūti un aizslaucīju šo muļķīgo iedomu kopā ar karstajām asarām.. Ilgi vēl nemēģināju atkārtot.

Bet es mēģināšu atkal. Pa maziņam. Pa vienam, atsevišķi un tad visus kopā. Vienkārši tāpēc,  ka viņi ir. Tāpēc, ka mēs esam. 

Kamēr nesāpēs. Kamēr sirds izšķilsies.

Rakstītāja

“Rakstīšana ir nodarbe, kas īpaši sarežģīta ir tieši rakstniekam” Tomass Manns
Es neesmu rakstniece, bet es rakstu
Jo nevaru nerakstīt
Kad noņemu vārdam “rakstniece” smago atbildības nastu
Es esmu rakstītāja
Un tikai pierakstu
Kas caur mani grib tikt pasacīts
Es tikai klausos
Kad man jāiekurina plīts
Vārdi ir manas garšvielas
Mani valdziņi un cilpas
Gluži kā adītājai
Arvien sarežģītāku musturu radītājai
Piekrītu Mannam, nudien
Ja tiek pazaudēts rotaļas vieglums
Rodas sastrēgums arvien
Bums
Manā vokābulārijā (jo esmu briesmīgi stilīga)
Labāk ir paklausīt
Sajūtas saklausīt
Kas no pārpilnības raga krīt
Pārtop elēģijās un pasijās
Ža-garīguma koverversijās

Smejies un raudi

Viņa elsoja
Un es nesapratu
No smiekliem
Vai asarām
Tie paši muskuļi darbojas
Kad čokurā spazmatiski saraujas
Bet es jutu
Mirkļa nopietnības svaru
Gaiss bija pilns
Ar dziedinošu
Svēto Garu

Elēģija

Tu meklē mani
Caur mani
Manas acis
Tavās acīs
Kas skatās tev virsū
Bet neredz
Kā neredz gaisu, kuru elpo
Ūdeni, kurā peld
Mīlestību, kurā dzīvo

Ak, ja es būtu tu
Tavām acīm redzētu
Šo brīnumu
Mazumu un lielumu
Veidojam visus vienumus
Vienu Visumu
Tā laime būtu

Mēs abi zinām
Ka tiecos tev pretī jau sen
No laika gala
Kā tu man
No sīkas sēklas šūpuļa
Cauri putekšņiem
Un nobirušām ziedlapiņām
Kvēlāku ilgu man nav
Kā ieraudzīt tevi
Šajā burtā, teikumā
Sveces liesmā
Rudens rīta dvašā
Sevis atspulgā pašā

Es aizveru acis
Un redzu
Mēs sastopamies mirkļos
Starp elpām
Līdz starp mums
Vairs nav atstarpju
Raustīto līniju uz šosejas
Tikai viena gaita
Viena dvesma
Viena redzēšana

Tu esi šeit
Modinātājs uz skolu
Dēlu siltie ķermenīši
Kafija manās artērijās
Uzkrāsotas lūpas
Jūras krastā pacelts gliemežvāks
Tu esi šis smalkais rokraksts
Melnās līnijas uz baltās lapas
Vārdi
Kuri tieši tagad
Un ne vakar un ne rīt
Top, rodas, ir

Mēs dzimstam reizē
Kad palieku tavās acīs
Nemeklēju vairs
Nenovēršos
Norimstu
Ikdienas mirkļa svētībā
Bezlaika un beztelpas 
Izredzētībā

Un kad ieraugu
Vairs nevaru neredzēt
Ka esi šeit
Kad neesi tur
Vienmēr
Mani atradis
Bet paies laiks
Līdz to sapratīšu
Iemiesošu
Jo lūkojos pēc tevis
Kā pēc brillēm
Uz sava degungala
Kā dullais Dauka
Triecoties uz zemes malu
Kā ezītis miglā
Ejot pie sava drauga
Acurauga

Redzamies drīz
Es ceru
Tikmēr Tev
Mana elēģija

Saved by the bell

Patīk brīvdienas, kad neviens no rīta nav jātriec augšā un jālamājas. Patīk, ka nav jājūtas kā kucei, kura visu laiku močī bērnus, jo ar pirmo vai divdesmit pirmo reizi pie mums nekas nenotiek (aaaa MANI NEDZIRD, NEKLAUSA, IGNORĒ, tāpēc man ir jāieņem monstra loma, lai dabūtu viņus laukā no mājas). Bieži gribas apvainoties un "tieciet paši ar visu galā", bet tad es atceros, ka esmu pieaugušais. Jā, jā - ar mīlestību vajag.. Zinu, zinu, neprotu, neprotu. Īpaši periodos, kad esi vientuļā māte un vakardienas gājiens pie friziera ir izvērties neveiksmīgs.

Patīk kurināt krāsnis un turēt māju siltu.. kaut kas arhaisks un dikti maģisks ir tajā ģimenes pavarda uguns turēšanā. It kā pati būtu pagatavojusi atnesto mamutu..

Patīk Kens Vilbers. Killbers - kā vakar pārteicos. Reāls slepkava. Vecās apziņas nogalinātājs. Mans jaunais Dievs! Bez kura man nekas cits neatliktu, kā dramatiski pakārties savā eksistenciālās krīzes zupā. Tagad tā zupa jādiferencē un jāēd. Pa kvadrantiem. Integrāli. Kā ir, tā ir. Kišmišelīnas prasmes vēl nav pazudušas. Skopums, ka jāizēd viss - diemžēl arī. Gribētos jau izliet to veco zampu vienkārši ārā, bet, kad tik daudzas reizes zīdainis no vannas ir izliets kopā ar visu netīro ūdeni, neriskēju…

Patīk sapņi. Es gan jau n-to reizi atsakos skatīties šito zemapziņas kanālu, kur rāda vecas filmas, bet īsti nemāku pārslēgt. Šonakt salamājos ar Juri Rubeni. Bail tagad uz Lūžņu braukt :) Nē, protams, bet labu Ēnas materiālu izmeta. Ko es ar to darīšu? Visdrīzāk neko. Pieņemšu (un jau zinu, ka meloju) kā neglābjamu realitāti. Es to visu zinu no galvas. Varu deklamēt.

Patīk Botičelli Venēras dzimšana manā priekšā - kailums, maigums, nevainīgums, šķīstums.. taču reizē arī kaut kas mulsinoši infantils, naivs, puella aeterna.. Meitene. Kā šī šķautne iet kopā ar dzīves zilumiem, pieredzi, grēkiem? Mans iekšējais mākslīgais intelekts uzkārās.. Nav faila. Tur ir tikai vai nu vai. Melns vai balts. Taču es esmu vainīga un šķīsta. Grēcīga un tīra. Zemiska, baudkāra, seksuāla un garīga. Melna un balta reizē. Nobriedusī Grēcīgā Jaunava. Tāpēc MI ir objektīvi aprobežots. Es viņu apmācu kā tāda subjektīvisma kurtizāne.

Bet vispār es mēģināju konspektēt savas dienasgrāmatas un rakstīt kursa darbu, taču izvairīšanās labad  - sāku rakstīt pekstiņus. Un re - pusdienlaiks klāt! Saved by the bell.

Eseja par liliju

Es vienmēr esmu jutusies kā un centusies būt saknenis - kartupelis, burkāns vai kāposts - lai ir kaut kāda jēga no manis. Nu, lai vismaz kāds var apēst. Es vienmēr esmu meklējusi praktisku izpausmi. Lietderīgumu. Funkcionalitāti. Esmu ar šo sociāli kulturālo ideju par sevi saaugusi un identificējusies. Normāls darba cilvēks. Praktiķis - patērētājs, kurš savu vainas sajūtu remdē un izpērk, mēģinot darīt kaut ko labu un jēdzīgu. It kā sakarīgu.

Taču ik pa laikam daba mani aicina būt par liliju - skaisti izskatīties, smaržot, dot nektāru un aicināt kukaiņus uz mīlas deju. Es tādu šķietami bezrūpīgu dzīvi nepazīstu. Dzīve nozīmē rakt un dzīve nozīmē melnu muti. Ne jau estētiku! Tas tik tā - ja sanāk - bonusā. 

No ārpuses neviens nepateiks, kādas cīņas izcīna sēkla, lai klusi augtu pretim Debesīm. Vai sēkla to grib? Diez vai. Taču tas ir viņas dabā, zemes šūpulī ielikts - augt. Ne visas sēklas izdīgst, ne visi stādi zied, ne visi pumpuri dod augļus.. Bet tas ir Dabas dabā, ne mūsu varā..

Man nav lilijas kvalitātes un vitalitātes. Vienkārši būt skaistai un ziedēt. Man ar to ir par maz. Man šķiet, ka tas nav manā dabā. Taču tas noteikti ir manā Ēnā. Es apskaužu liliju no savas sīpola vagas.  Bet tagad tā lilija ņem un dzimst manī… Var jau būt, ka atsevišķām sugām viņa ir praktiska. Tā es varētu sevi apvārdot..

Manas dzīves centrālais jautājums par jēgpilno pienesumu šai pasaulei kā ugunskurs līkloču izlocījies cauri ego pašapliecināšanās ceļiem un neceļiem, dvēseles kaislībām un dziņām, norimis, taču joprojām deg ar spožu liesmu savas ekoloģiskās nišas meklējumos. Man nav atbildes. Man nav risinājuma. Turklāt tagad man nav pat rīcības spēju.

Visi ceļi ved arvien tālāk prom no ierastā, zināmā modus operandi. Simboliski man šobrīd ir atņemtas rokas un kājas, ar kurām līdz šim esmu izpaudusies pasaulē. Es piekritu, taču nezināju, cik grūti būs atklāt un lietot citas maņas. Rokas un kājas tikai traucētu šajā sfērā, kas ir  netaustāmāka, netveramāka, smalkāka... Šīs nudien ir gandrīz fiziskas pārvērtības, alķīmisks pārmaiņu process.. Destilācija.

Kad nav jādara pa vecam, bet jābūt pa jaunam. Ja es par šo nerunātu jau piecus gadus, kopš aizgāju no Rīgas, tas neizklausītos tik traģikomiski. Bet tik garš ir ceļš. Simtkārt garāks. Un tomēr tik īss. Ka negribi nokavēt nevienu ziedēšanas mirkli…kaut arī tava dzīve būtu tikai tik “gara, bezjēdzīga un nepraktiska” kā viendienītei.

Runā, ka skaistums, ziedi, māksla, estētika dod cerību, tīrību, nevainību, ticību labajam. Un tas bieži vien ir vajadzīgs vairāk kā ēst. Es gribu pabarot dvēseli un garu, nevis tikai vēderu. Taču es stāvu kā akmens pievelts savām durvīm priekšā un sūdzos, ka netieku ārā. Paej malā, Elīna! Lai vari iziet no savas alas. Izspraukties no savas dobes. Ar maigumu nevis ar varu, ar mīlestību nevis ar spēku…

Bailīgais ego
Kā tāds kapracis
Mīlestības sēklu
Lilijas sīpolu apracis
Kāāāā man ir apnicis baidīties
Kā man ir apnicis savs jūgs
Vai es varētu paiet malā?
Lūdzu?
“Skaistuma apzināšanās glābs”
Rihards Rudzītis rakstīja
Lai tā būtu
Aha

Spiral Quest-ions [25.06.-30.06.2024.]

***
Es izmisīgi lūdzu atbalstu un žēlastību…izturēt, atšķaidīt un pieņemt šīs grūtās un sāpīgās vientulības, pamestības, tukšuma un homesick sajūtas. Emocijas, no kurām man nav kur noslēpties citos cilvēkos, sarunās, stāstos. Es nezinu, vai es to spēšu. Es negribu, lai man atkal tik ļoti sāp. Es to visu pazīstu, es zinu, kā tas ir. Cik daudz reižu pieredzēts, un es ar to nekad netieku galā. Man ir tik neizsakāmi žēl to meiteni…to bērnu. Kā lai es palīdzu viņai to reizi par visām reizēm izsāpēt? Mums jāatrod mierinājums Dabas un Gara valstībā. Sevī.

Es ceru, ka šīs vientulības sāpes nav tas, pēc kā es atbraucu. Es gribu iet tām garām un cauri.. Dziļāk - aiz šī virspusējā atmiņu - cilvēciskā koda. Man gribas iet tālāk.

Piedod, jo esmu nepacietīga.

Piedodiet, ka bēgu, sūdzos un žēlojos. Dariet savu darbu. Es klausos.

Es ļaušu jums būt.. Jūs mani padarāt pazemīgu un atgādināt cilvēcīguma skaistumu un visa savstarpējā atkarīgumu. Šai rētai jāpaliek kā apliecinājumam par manu cilvēka dabu.

***
Ziemeļi - Es tevi jūtu, esmu ar tevi. Tu neesi viena, ar tevi ir daudzi. Tu esi drošībā. Tev jāiepazīst pašai savs spēks… tikai tā tu to vari.

Austrumi - Tā ir tava virspuse, kas sāp un cieš. Tavs cilvēciskums sāp. Dievā esot nesāp. Atdod to zemei, lūkojies gaismā.

Dienvidi - Jūti visu, kas ir.. Nevairies, nebēdz. Tukšumam, pamestībai, vientulībai ir ko teikt..  Kas tas ir? Kur tie ved?

Rietumi - Tavās sāpēs un ciešanās ir zāles. Tā ir tava homeopātija. Lūkojies dziļāk, tumsā.

***
Kam ir atkal jānomirst?
Tavam kulturālajam, sociālajam uzslāņojumam.
Es tad nespēšu vairs funkcionēt, iekļauties sabiedrībā…
Tev nav jāiekļaujas. Tev jāmaina būšanas forma, tas ir dabiski. Nepiešķir tam tik lielu nozīmi. Nepieķeries formai.

***
Zīdainis ir piedzimis (veselas trīs reizes!) un man ir jāiemācās par to parūpēties jaunos veidos - ar nepastarpinātu sirds un garīgo enerģiju.. Bez tiešas prāta klātbūtnes.   

Kad nekam nav nozīmes, tikai Vienam. Es gribu to pieredzēt. Vienotību. Dievapziņu.

Mirušie nejūtas miruši. Viņi ir tikai daļa no šī cikla. Nāve ir dzīvības forma. Dzīvība nav pārāka par nāvi.

***
In The Woods
How close can we become?
As One
If you allow and soften
It can happen as often
You want
We are here for you
Anytime you come
Come!
Please join the tribe
Of pines
And all the world behind
The time
Just stay
Here and now
Present
Everything is gonna be just fine.

***
Esmu ilgi un uzticīgi sekojusi pavedieniem un joprojām nezinu, kāpēc esmu šeit. Es ilgojos pēc iespējami dziļākā savienojuma ar Dabu, Dievu, Dzīvi, Sevi.  Un es gribu būt noderīga. Es gribu būt labs cilvēks.

Navigējot starp trīs - apakšzemes, vidus un virszemes pasaulēm - šķiet, ka es neesmu izveidojusi patiesu savienojumu ne ar vienu no viņām. Kā lai trīs kļūst par vienu?

Man ir laiks un daži “sakari” augšā un lejā - ko lai es daru, DIEVS, te - pa vidu???

***
Domājot par atlikušajām septiņām dienām, gribas padoties. Vakar pie jūras sāpēs un ciešanās izraudāju visas iekšas. Lielā Elīna ļāva mazajai Elīnai braukt mājās.. Tas bija ļoti, ļoti svarīgi. Viņai nav jābūt varonei, kuras ceļš atklāsies tikai pēc vientulības un pamestības izciešanas. Ja tā, es tālāk neeju. Nepiedalos. Mani emocionālie ievainojumi neļautu izturēt sevis pašas atraidījumu.

Mans lielākais varoņdarbs būtu padoties. Ieklausīties sirdī un ievainoto balsīs. Kā es sadzīvotu ar kauna un neizdošanās sajūtu? Pārsteidzoši labi.

Visas manas piesaistes liek man ciest un vienlaikus padara par dzīvu cilvēku. Es negribu būt pārcilvēks, supersieviete. Šis skaistais, dzīvais sāpīgums ir saikne ar cilvēku pasauli.  Šis ārkārtīgais jūtīgums, ievainojums, ievainojamība padara mani par mani.. Un padara man pieejamu daudz lielāku, plašāku pasauli par ikdienišķo. Tās ir manas sāpīgās Durvis.

Taču sadedzini, gara uguns, manus neveselīgos, mazos, egoistiskos domāšanas un uzvedības musturus, aizsardzības sienas un vaļņus, pieķeršanās, atkarības, neīstās ādas un lomas.

***
No rīta izvilku ceļa kārti - vienīgo vīrieti no kavas - vecu vīru, kurš tur rokās uguns liesmu un to vēro.

Portālā atstāju Kristofera un Teodora bildīti, viņu zīmējumus. Lietas, kas mani atsauks atpakaļ no meža. Cilvēki, kuru dēļ vispār ir vērts kaut ko darīt. Šo bērnu, iekšējo bērnu un pasaules bērnu dēļ…   

Mystery, God, Forest, Spirits, Ancestors
Please help me to become, unfold, open, transform, deepen
In your most gentle and soft language
In love language
So I can be a good human, good mother, good soul and spirit for the world
So three can become one
In love, in God

***
Apmetos pie trijžubura koka. Nokaltuša, bet skaista. Piemineklis kritušajiem varoņiem.

Šodiena veltīta Dienvidu pirmiedzīvotājam, ķermenim, emocijām, asarām, stāstiem un glāstiem. Saslēgumam. Sanatorijs ar izaicinošiem sāpju uzvirmojumiem.. viļņiem… lūdzu, esiet maigi pret mani.

Neviena nav
Vai es esmu?
Es nezinu
Ja nejūtu tavu Dvesmu

***
Katru dienu dodu sev tikai vēl šo vienu dienu. Jebkuru brīdi varu atkāpties. Ļauju visu.

Mazā Elīna Kristofera Robina lomā ar saviem iedomu draugiem. Kā tas ir - dzīvot tik lēni? Bez laika.

***
Šķita, ka šodien jau viss varētu iet pēc plāna.. taču, ejot gulēt, no zila gaisa atkal uzmācās lielās sāpes.. Vakari un naktis ir mokoši. Tā trauma ir tik liela! Atmiņu epizodes un sapņi mani nogāza zemē kā cunami vilnis. Vientulība, iešana gulēt vienai, mammas trūkums bērnībā, bezspēcība, bezpalīdzība, agresija, vardarbība, izmisums.. Tas viss dzīvo manī tik spilgti un dzīvi. Man bija nemitīgi sevi jāmierina un jātur drošībā, lai izvirdums nepārvēršas stihiskā ugunsgrēkā.. Eksplozijā.

Es nevaru to visu pacelt. Pat ne pa vienai lietai atsevišķi.

Man ir jādodas prom. Man ir jāpadodas. Citādi viņa man nekad vairs neuzticēsies. Šobrīd viņa ir mīnu laukā, taču atvērties un uzticēties viņa var tikai no drošās zonas. Arī ķermenī jūtu, cik ļoti viņa visu laiku čeko “temperatūru”, cik liels ir saspringums, kas liek nemitīgi kontrolēt robežas.. Neļauj tās atvērt..ne dabai, ne cilvēkiem.

Ir skaidrs, ka mazās Elīnas lietas ir prioritāras. Tās ir pieteikušas savu vietu. Nekādi augstāki - dvēseles un gara uzdevumi - netiek te tuvumā… ja vien šis nav viens no tiem.

Varbūt man ir jābūt mājās pie saviem bērniem, ja reiz gribu būt laba mamma? Vai es gadījumā viņiem jau piecus gadus negādāju šo pašu traumu?

Šis kvests ir burtiski uzdizainēts, lai es iekāptu savā traumā.
Es centos. Es sabiju tajā piecas dienas. Šodien ir sestā. Es vairs negribu. Nevaru. Mīcīties, bradāt, plēst. Man jāatkāpjas. Es nezinu, kā tam vēl tuvoties. Ja arī tas nozīmē izkrist, neizturēt pārbaudījumu, nesasniegt Dvēseles un Gara cēlos, augstos mērķus, man vienalga… es izvēlos būt cilvēks.

Es gribu sevi pasaudzēt. Pasargāt. Ja bērnībā tas nebija iespējams, tad tagad es to varu. Un gribu. Un Darīšu. Tik liels un intensīvs savienojums pašai ar sevi man vēl nekad nav bijis. Un varbūt stāsts ir tieši un tikai par šo.

01.07.2024.
Aknīste

Mājās. Pie mammas un bērniem. Kopā. Drošībā. Gulējām teltī un 4:30 raudzījos skaistā saullēktā. Dzeru kafiju mierā un labsajūtā. Labs lēmums, grūts lēmums. Garas sarunas, grūtas sarunas. Atvieglojums. Zaudējums, kurš garšo pēc uzvaras.

Iziet cauri tumsai
Nepalikt gaismā
Ir mans ceļš
Trīsvienībā