Vecais, labais Ozijs un janvāris neļauj garlaikoties, katru dienu nes jaunas izklaides – te viļņi māju augstumā, te pamatīga smilšu vētra, te traks karstums, un še tev arī lietus. Daba galīgi sašūmējusies. Tāpat kā mūsu mājas iekšējais mikroklimats. Tikai to nevar pašpikot laika prognozē. Lai arī dažubrīd šķiet, ka valda haoss un viss iet pa gaisu, čujs, ņuhs un poņa tomēr vedina atslābt. Tāda parasti izskatās transformācija. Kaut kam ir jābeidzas, lai kaut kas atkal dzimtu. Jauna struktūra nomaina veco un lēnām atkal sāc dzirdēt putnu čivināšanu un skaisto okeāna dziesmu.

Ir laiks doties mājup. Mission complete, esmu ieguvusi tik daudz un godprātīgi centusies sniegt arī labāko no sevis. Kas tik nav bijis – augšiņas un lejiņas, iekšiņas un āriņas, centrifūgas un gaļas mašīnas, vilnim augšā un vilnim lejā, bet kas to būtu domājis – I love Morocco! Jā, mēs saradām, iepazinām gaišās un tumšās puses, pieņēmām viena otru un, ja Allāham labpatiks, mēs vēl tiksimies.

Skatos un ne-brīnos, kad arī Anse ieposto feisbukā par stūrēšanu māju virzienā pēc 9 mēnešu ceļojuma, lai gan pavisam nesen vēl runājām – nebūtu slikti satikties Dienvidamerikā!? Varētu vēl arī tā kā aizšaut uz Kanārijām iečekoties, bet… Mja. Nākamreiz. Klausām savām sajūtām un ļaujamies vējam.

Rožu ceremonijā pirmo izbalsojam un atvadāmies no Dzintara, mēs ar Kasparu vēl pavisam nedaudz te uzkavēsimies, salikt punktiņus uz i un noskaņoties uz LV frekvences. Un jau tagad šķiet, ka būs nepieciešama kārtīga aklimatizācija. Bet avantūristi pee not :)

Es jau teicu, ka janvāris interesants, kompleksajā piedāvājumā iekļauti arī plūdi.

Bet neliela atkāpe. Uz nedēļu ciemā atbrauc Māris, un man paveras iespēja uz Maroku vēlreiz paraudzīties tūrista acīm – īrējam auto un braucam, kur deguns rāda, paliekam hoteļos, ēdam restūžos, piepīpējam kafijotavas, vienreiz arī piedzeramies,  iečekojamies must-zee spotos, fočējamies un diezgan daudz dirnam. Īsti marokāļi. Dirnēšana gan vairāk saistīta ar manu nelāgo saaukstēšanos, kas visai šai bezrūpības balādei uzliek sfumato filtru. Tomēr tas mums neliedz priecāties par skaisto dzīvi. Šeit + tagad = šagad.

Viendien atzīmējušies Paradīzes ielejā un atgriezušies Tagazutes apartamentos okeāna krastā, vērojam nupat  atnākušo Marokas ziemu lietus formātā, kas arī man ir jauna pieredze. Sācies pamatīgs gāziens ar krusu, zibeņiem un pērkonu. Logi netur, un virtuvē jāveic ūdens novadīšanas darbi. Kamēr ar saimniekiem īstenojam šo operāciju, ārā sadzirdam kliedzienus. Skrienam skatīt, kas notiek… un paliekam uz pauzes. Pa šauro ieliņu lejā (esam apmetušies 3.stāvā) ar nenormālu spēku gāžas dubļaina ūdens masa, raujot sev līdzi visu iespējamo, atduroties pret durvīm, logiem un izcīnot sev īsāko ceļu, beigās ietek okeānā. Skats iespaidīgs, bet nevar  saprast, kā reaģēt – tas ir ok un notiek katru gadu vai kas…?  Ir briesmas vai nav?! Vietējo panikas pārņemtās sejas un bļāvieni nepārliecina. Tālumā redzu sērfotājus gaišzilajā ūdenī, kas ainu padara vēl sirreālāku.

Nez kāpēc jūtos diezgan droši, lai gan ūdens gāžas mājā iekšā arī no augšas. Vienīgais satraukums ir par īres auto, kurš netālu pieparkots. Viegli saviļņota, atļaujos pafilmēt, pafočēt un vēl parunāt pa telefonu. Lēnām satumst, un pēc auto uguņiem redzam, ka satiksme uz vienīgās ielas mums aiz muguras ir apstājusies. Mitējies ir arī lietus, un acīm redzami krītas arī ūdens lavīna lejā. Pēc brīža tā pazūd pavisam un pamazām var bāzt degunus laukā no mājas, lai saprastu, kāda skāde ciemam nodarīta.

Viss miests – tūristi un vietējie – ir ielās. Kurš organizē satiksmi, kurš stibī akmeņus, kurš glābj kas glābjams, kurš fočē, kurš vēro un komentē lielo rosību, kurš peras pa dubļiem. Ik pa brīdim pazūd elektrība. Bet visi priecīgi un aizgrābti ar lielo notikumu!

Nākamajā dienā pa ceļam uz vēju pilsētu Essaueiru redzam, ka ūdens vakar ir daudzviet draiskojies un meklējis sev tīkamākos ceļus uz okeānu. Redzam arī brīnišķu varavīksni, kamieļu ganāmpulku, brokastojam pie okeāna, milzu viļņus un milzu šļakatas. Šagad.

Bet neizgulētā apaukstēšanās, salīšana un vazāšanās pa dubļiem vakarā noliek mani atkal uz lāpstiņām – temperatūra, vājums, pilna galva ar iesnām un aizliktas ausis. Pēc nedēļas tač jālido mājās. Ehh, sveicinātas, antibiotikas! Aptiekārs saka – start using them right away. Yes, sir! Tad nu neesmu lepna, nespītēju vairs organismam un guļu. Veseļojos nevis slimoju. Arī Marokā izrādās tā gadās. Māris uz tā rēķina paspēj vēl vienu dienu iedot Sauli, kā arī izklaidēt, smīdināt un aprūpēt mani. Forši tomēr šad un tad būt plincesei!

Sēžu pēcpusdienas saulītē un lasu Klubu. Nezinu, par ko ir stāsts un kas man galvā tai brīdī saslēdzas, bet iedomājos, ka jāpiereģistrējas kādā iepazīšanās portālā. Tā, lai dzīve interesantāka. Ar savējiem čaļiem esi čoms, par vietējiem man lielas intereses nav, bet kafejnīcās sēdētāja, čalotāja un ar tūristiem flirtētāja ar neesmu. Diezgan jau kautrīga latviešu meitene. Un labu laiku brīva. Kas cits atliek – jāpaskatās, kādus vīriešus tā virtuālā pasaule Latvijā piedāvā. Sacīts, darīts – ļaujos spontanitātei un prasu Muižai padomu. Otrapuse.lv, viņai mamma ar tur iepazinusies. Okei – pēc 10 min. esmu jau piereģistrējusies, godīgi aizpildījusi anketu, ielikusi seksīgu pašiņa-tīksmiņa (selfija) bildi un šovs var sākties.

Pārņem azarts un arī nostaļģija. Atceros savus tālos 16, kad Vācijā, ciemojoties pie audžutēva, atklāju interneta un čata pasauli. Pirmās naktis vispār nevarēju atrauties no jaunajiem virtuālajiem apvāršņiem. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, maisam gals bija vaļā un vairākus gadus ar draudzeni Gintu vēl apciemojām interneta kafejnīcas, čatojām, ircojām, iepazināmies un gājām uz čata tusiņiem. Bij forši! Pēcāk nāca Zelta Zivtiņas mobilais čats, kur iepazinos ar savu pirmo draugu. Un tad vēl bija arī oho.lv laiki, kad īsinājām ofisa darba dienas, pļāpājot par un ap neko. Rakstīt man patīk, jā 🙂

Vakara gaitā par maniem „iepazīšanās portāla” lieciniekiem kļūst vēl kādi 6 cilvēki, kam interesē, ko un kā raksta, kādi džeki, kādas bildes utt. Daudz komentāru un smieklu. Bet katrā jokā tikai daļa joka. Jāsecina, ka normāli bombī, spēju tik atbildēt, vīrieši tai Latvijā acīmredzami ir. Kā tas nākas, ka brīvi? Parasti normālu un brīvu neesot. Hmm. Pirmā vakara bilancē iekrīt ap 100 vēstulēm. Apskates statistikā, „komplimentos”, acu piemiedzienos un vēl visādās fīčās es neorientējos un jāsaka, ka slinkums iedziļināties. Pagaidām tikai cenšos atbildēt un apjēgt, kas te notiek, īpaši nepētot profilus. Man interesē, cik oriģinālam džekam jābūt, lai piesaistītu uzmanību un man gribētos viņam atbildēt. Uz čaviņas-pļaviņas, smaidiņu, sirsniņu, kā tev ietiņās man laikam nestāv, tos laižu garām, bet ir tomēr tādi, kas ar kaut ko paņem. Pirmajā vakarā tādi ir 3. Nav slikti! Priecājos kā mazs bērns par jaunu rotaļlietu 🙂

Jūtos gan arī nedaudz nodevīgi, kā veicot slēptu sociāli antropoloģisko pētījumu, un jau redzu, kā es par to visu ieblogošu. Kā nekā esmu drošā attālumā un uz randiņiem iet man nav iespējas. Girls just wanna have fun! Tai pat laikā izbaudu, cik foršs šis instruments ir manas sievišķās pašapziņas-enerģijas, kas pēdējā laikā pavisam noslāpēta, celšanai.. Pēkšņi tu visiem esi skaistā, jaukā, lieliskā! Nekādu spēļu, mēs esam iepazīšanās portālā – skaidri un gaiši – vienam vajag seksu, otram nopietnas attiecības, trešajam flirtu. Izvēlies, ko vēlies – visām gaumēm. Ar vieglu smaidu pakoķetē, pašapliecinies, pacietīgi apmainies ar īsām vēstulītēm, un kuram no mums gan dziļi sirdī nevīd cerība – a ja nu….

Madara prasa, cik es viņai maksāšu par šī portāla atklāšanu. Saku, ka jānodefinē rezultāts – veiksmes kritērijs. Vienojamies – kāzas – un kārtīgi nosmejamies :))

Nevaru galvot, bet šķiet, ka pirmie Ziemassvētki prom no mājām. Jāatzīst, ka es ar bažām gaidīju šo laiku, baidoties iegrimt grūtsirdībā. Tomēr nav tik traki. Jo ir pavisam citādāk. Saule cepina,  putni čivina un piemājas krūmi zied. Nekādu rotājumu skatlogos un džingltreļļu pa radio mēneša garumā. Nekāda mārketinga un arī svētku sajūtas ne.

Kristieša gars ar manī pavisam vājš, tomēr ieradumam ir liels spēks un gribas tradicionālo svētvakaru atzīmēt vismaz ar īpašākām vakariņām. Un gribas gan eglīti, gan dāvanas, gan piparkūkas, gan mandarīnus. Eglīte tiek sameistarota no veciem bambusiem, izrotāta ar mandarīniem un končām, dāvanām sagādājam marokāņu suvenīrus, atliek kulinārās izdarības. Palaižu pleijlistē Crash test dummies Xmas albumu, kas iedod piparkūku un apelsīnu plātsmaizes cepšanai attiecīgo noskaņu, un ķeramies ar Žeņu pie lietas. Viņš piparkūkas cep pirmo reizi mūžā. Sajūtos ļoti svarīga un atbildīga. Viss top, virtuve smaržo un pamazām pārņem bērnišķīgs prieciņš. Ir pat iemesls sapucēties, acis un vaigus uzkrāsot. Turklāt vislētāko vietējo marokāņu skābuļvīnu ar daudz krustnagliņu, apelsīnu un kanēļa palīdzību pārvēršam aromātiskā karstvīnā. Visi ārējie nosacījumi kārtīgiem Ziemassvētkiem tā kā būtu izpildīti, tomēr to īsto sajūtu iekšā neizdodas uzburt. Nedaudz mulsi pasēžam bariņā ap galdu un paklīstam. Varbūt tāpēc, ka knapi pazīstam viens otru. Bet vismaz pats gatavošanās process bija tā vērts. Atceros jau pagājšgad konstatēju, ka īsto prieku šai laikā man sniedza brāļa bērni, kuri mirdzošām acīm kāri noskatīja dāvanas sava skaitāmā dzejoļa laikā.

Visādā ziņā brīnumaināku sajūtu man šogad atnesa Saulgriežu jeb Saulstāvju dienas, kad likās viss ir uz pauzes. Daba, enerģija, cilvēki, es. Cik jauši vai nejauši tās sakrita tieši ar brīvdienām starp sērfotāju grupiņām. Atvadu smagums mijās ar gaidām. No kaut kā jāatvadās un kaut kas atkal jālaiž vietā. Mācos pieņemt un nepieķerties. Ne tik daudz cilvēkiem, cik savām emocijām. Pilnīgi un galīgi manu sirdi šais dienās satricina arī sveicieni no mājām, no draugiem un kolēģiem. Jūtos mīlēta, vajadzīga un gaidīta.

Vēroju dabas ritmu un tās pastāvīgo cikliskumu, mainīgumu. Atklāsme pēc atklāsmes. Vārdos neietērpjamas, intuitīvas, vāri nojaušamas, sargājamas. Ieelpa, elpas aizture, izelpa un sākas jauns – ziemas cēliens. To sagaidu, pirmo reizi izpildot 108 Saules sveicienus. Jaudīgi. Ar francūzi Nico, jogas pasniedzēju, secinām, ka Marokā ir ļoti spēcīga enerģija, bet tā ir haotiska un destruktīva. Tāpēc, lai neizkaisītos, ar sevi ir jāstrādā īpaši daudz (un es nedomāju stundām ilgu meditēšanu, jogošanu vai jebkādu citu sevis ārēju disciplinēšanu). Tā drīzāk ir nemitīga un nenogurstoša sevis vērošana, iepazīšana un pieņemšana mazajās ikdienas lietās – ar visiem melnumiem un baltumiem – mazgājot traukus, ejot uz veikalu, sarunājoties ar cilvēkiem, vērojot zvaigznes. Patiešām šķiet, ka saproti, ko austrumu gudrie domājuši ar to, ka dzīve ir nebeidzams ceļš, ka pats ceļš ir mērķis. Un tas dod nenovērtējamu pieredzi un sirds gudrību. Tu kļūsti ļoti ievainojams, bet drosmīgs, ļoti skumjš, bet priecīgs, maigs, bet spēcīgs. Un arvien patiesāks. Pret sevi un pret citiem. Un kā saka kāds nebūt ne stulbs norvēģu rakstnieks – Dievs, pasargā mani no gudrības! Tas par to smadzeņu krokās uzkrāto, līdz sirdij netikušo, uzzināto, izlasīto, bet nepieredzēto, neizjusto.

Izjūtu milzīgu pateicību par visu, ko man ļauts šeit izdzīvot, kā Sarmīte man raksta īsziņā, savas labprātīgās trimdas laikā.  Varētu to saukt par saīsināto dzīves kursu brieduma iegūšanai.

Svētīgu un rāmu gada nogali 🙂

Stūrējam ar diviem auto uz 150 km attālo Essaouiras lidostu.

Metode, kā tikt galā, respektīvi – neko nesamaksāt marokāņu ceļu policistiem, ir jau zināma un atstrādāta: nesaproti, ko viņi no tevis vēlas, it īpaši neatpazīsti vārdus „papir” un  „dokumenti”, esi krievs un runā tikai latviski vai krieviski, smaidi, stulbi blisinies, noraidoši vai apstiprinoši purini galvu, konstanti atkārto savu galamērķi un / vai arī no kurienes brauc, un galvenais – nekādā gadījumā nedod viņiem rokās ne tiesības, ne automašīnas dokumentus – TAD BŪS JĀMAKSĀ (jāizpērk)! Vārdu sakot ir jātēlo absolūts idiņš. Tas, protams, prasa tavas nervu šūnas un laiku, bet tu jūti, ka nu jau esi kritis azartā, jo marokānis, ja ļausi, atradīs iemeslu un liks tev samaksāt par jebko. Tātad tā pat ir goda lieta – izkruķīties bez (vai ar minimāliem) zaudējumiem. Tā nu noskaņojies spēlēt spēli – kurš kuru. Parasti atkarībā no tā, kuram ir vairāk laika, tiek noskaidrots uzvarētājs. Visbiežāk viņiem apnīk ar tevi krāmēties un tiec palaists.

Pirmajā postenī man trāpās smaidīgi kungi, kuri pēc našas Rašas piesaukšanas pazīmējas ar sev zināmu vārdu – vodka. Tieku aizturēta, jo laikam pa ātru un pāri nepārtrauktajai līnijai apdzinu mandarīnu mašīnu (kalnu serpentīnos tādu ļoti lēnu un kaitinošu). Lai gan īstenībā es neesmu droša par savu nodarījumu un laikam arī policistu kungi ne, tāpēc ātri tiekam palaisti. Par spīti tam, ka dokumentu mums nav un tā vietā rādām viņiem uz sen izbeigušos tehnisko apskati logā. Šie smej.

Braucam tālāk un redzam, ka nākamajā čekpointā arī Dzintara ekipāža paņemta priekšā.

Otrajā postenī tieku aizturēta izrādās par ātruma pārsniegšanu (67km/h 60 vietā). Kādu gabalu atpakaļ  tiešām piefiksējām mentus ar radaru un es paspēju nopriecāties, ka tik lēni čukinu. Bet nekā, zvans kolēģiem priekšā un hops – no manis prasa 300 dirhamu (30eur) sodu. Izrunāšanās daudz nepalīdz, oficieri diezgan dusmīgi, ka negribu viņus saprast, ka papīru nav, draud, ka konfiscēs auto, būs jāiet uz tribunālu utt. Iedodu  vienam savas tiesības. Kļūda. Mēģinām vēl ieskaidrot, ka 7km/h pa virsu taču ir tīrais nieks un mūsu zemē tas ir pilnīgi normāli. Gandrīz jau izmuldos, ka pedomersim vispār nav spidometra un es braucu uz čuju un ka viņam par laimi tie tiešām bija tikai 7km… Neatlaižas. Tiesības savākuši, pagaidām uzvar. Rāda Ozoliņu pārim, kuri izkāpuši ārā aizrunāt tiem ausis, protokolu un punktu, kas paredz 300dh sodu. Galīgi negribas maksāt tik daudz, dodam 100 dirhamus. Sākam dziesmu, ka braucam uz lidostu un mums ir tikai bankas kartes. Nostrādā. Atpirkāmies. Laižam. Uz atvadām abi divi vēl nopietni mani nobrīdina braukt prātīgi. Kāda runa?!

Satiekam otru auto, tie arī tikuši sveikā cauri – ar savu idiotu taktiku normāli nokaitinot policista kungu.

Atceļā no lidostas tieku nostopēta trešo reizi, pie tā paša posteņa, kur iepiķojām. Prasa – kāpēc braucat atpakaļ? Nu, kā – draugus aizvedām…. Ok, ok… Jalla, jalla!

ZB, Kaspars mani nomaina pie stūres un dabū spēlēt pacietības spēli ar policistiem vēl divas reizes. Scenārijs līdzīgs. Neko nesaprotam un dokumentu nav. Pirmais atmet mums ar roku. Izskatās, ka turpat aizturētais spāņu kemperis būs ienesis viņam pusdienu naudiņu un no Kaspara naivajām acīm tāpat neko nevarēs izspiest. Pēdējam policista kungam gan klārējam, ka dokumenti aizmirsti Agadirā. Šis tomēr mēģina kaut ko atrast – atvērt bagāžnieku, aizmugurējās durvis, izlūkot salonu. Aiziet prom. Saprotam, ka tagad liks mums gaidīt un cerēs, ka atradīsim kādu banknoti. Nekā, mums nekur nav jāsteidzas, vispār neiespringstam un sērfojam aifonus. Kāds brīdis paiet, laikam šim apnīk, atnāk un liek mums braukt prom. Nekādu problēmu!

Pārņem histēriski smiekli, jo piecas reizes piecās stundās kratīties vaļā no vietējiem poličiem laikam ir drusku pa daudz.

Kaspars saka – uzraksti, ka Marokā arī par sodiem var kaulēties.

Nekad neesmu bijusi kādā studiju apmaiņas programmā ārzemēs, bohēmiskā studentu dzīve kojās vai ārpus tām man arī sveša, jo pēc pirmā kursa LU politologos aizlaidos uz Ālandu salām gūt vērtīgāku pieredzi un labāk fasēju zivis, bet, kad atgriezos, metos iekš darba dzīves un nopietnie baņķenes neklātnieki īpašu interesi viens par otru neizrādīja, un vispār kopdzīve ar mazpazīstamiem cilvēkiem līdz pagājšgad Blaumaņielā uz neilgu laiku sametāmies kopā ar Ansi (čau, kur Tu vispār esi? 🙂 ), man arī ir jaunatklājums. Visā visumā mans priekšstats par studentu un brīvprātīgo došanos pasaulē iet kopā ar nemitīgu burziņu kaut kādā komūnā uz kāda cita rēķina. Un pamatā tā tomēr ir dzīves skola, ne nopietns akadēmiskās bagāžas uzkrāšanas pasākums.

Tā nu nesen kādā sarunā, balstoties uz šiem pieņēmumiem, dzima mans Marokas piedzīvojuma un Erasmus programmas krustojums. Dzīvoju komūnā ar 4 džekiem, kuri dažreiz par laimi, bet bieži par nelaimi mani arī uztver kā džeku, iepazīstu vietējo kultūru, jaunus cilvēkus, integrējos, nobriestu, mācos katru dienu – pati no sevis un apkārtējiem, zinu jau katru otro ciparu arābu valodā līdz 10, cenšos dot savu pienesumu kopīga mērķa vārdā, palīdzu saimniecībā un mainu savu pieredzi pret citu pieredzēm. Ar Latvijas vārda nešanu pasaulē gan grēkoju, nemetos zīmēt ģeogrāfijas karti un nelieku cilvēkiem tēlot, ka zina, kas un kur tas ir, apmierinos ar Polijas vai Krievijas piesaukšanu. Mani tāpat vairums sauc par Elenu! Un galu galā sanāk iedzert arī kādu alu un padirnēt. Neslikti. Kāda laime, ka izturēju lielo konkursu un šai programmai nebija vecuma ierobežojuma!

Ja pirms 3 mēnešiem rakstīju, ka 2 nedēļas Marokā iespaidu ziņā līdzinās 2 mēnešiem, tad nu šeit aizvadītais ceturksnis iegūtos iespaidus jau šķiet pārvērtis pusgada pieredzē. Lēnām kļūsti par savējo, ar lepnumu un spītu marokānim stāsti, ka neesi nekāds baltais tūrists, bet vietējais – tāds pats blēdis kā viņš, vadā vecākus pa apkārtni ekskursijās, raļļo cauri Agadiras centram kā lielais un pat iekļaujies haotiskajā satiksmē, iegūsti jaunus paradumus un dzīves ritmu, iemācies dzert saldu tēju, ēst bietes, olīvas un papriku. Iemācies sadzīvot ar sevi un 4 pilnīgi dažādiem dzīves biedriem vienlaicīgi. Atzīsties sev savās ilūzijās un stereotipos, vajadzībās un cerībās, labajās un sūdīgajās dienās, asarās un smaidos.

Atzīsties arī, ka arvien biežāk ar mīļumu piedomā par mājām – melnzemi, zāli, kokiem, rudeni, sniegu, lietu, tumsu, drēgnumu un mitrumu, tuvajiem un tālajiem savējiem. Sastopot šeit dzīvojošos eiropiešus, saproti, ka neesi tāds viens – Maroka spēj iztukšot un spēcīgā saule izdedzināt – ik pa laikam jādodas prom atjaunoties un atdzerties no savām saknēm.

Ir cilvēki Kosmopolīti, un ir cilvēki Sprīdīši. Es vienmēr esmu bijusi otrais, ko tur liegties. Marasmus ir palīdzējis to atkal atcerēties un sajust.

Dievs ir Visuvarens! Par to atgādina no mošejas nākošās skaņas n-tās (piecas) reizes dienā. Turklāt stereo efektā, jo mūsu māja atrodas tieši starp diviem minaretiem. Piektdienās Allāha godināšana šķiet notiek vēl biežāk (vismaz noteikti ilgāk), jo tās musulmaņiem ir kā mums Svētdienas – Svēto rakstu (Korāna) lasīšanai, lūgsnām, kopā sanākšanai, patērzēšanai, pirtī ieiešanai, labāko drēbju uzvilkšanai, tējas padzeršanai, islāmiskā gara uzturēšanai.

Ikdienā es šīs lūgsnas gandrīz tikpat kā vairs nemanu, bet 5 no rīta pat tīri labi izbaudu – garīdznieka aicinājums pie Dieva pamodina un tikpat ātri atkal ieaijā atpakaļ miedziņā. Kaut kas maģisks ir tais dziedājumos. Tie uz mani iedarbojas kā mantras, to skaņu enerģētiskā vibrācija pārņem savā varā.

Puiši te runā kaut ko par reliģisko nozombēšanu, bet es tikai jūtu pozitīvu strāvojumu – kā open-air Dievnamā, kur koncentrējas cilvēku pazemība, cerības, ilgas, lūgumi un pateicības.

Musulmaņi gan nebūt neizceļas starp kristiešiem, budistiem vai hinduistiem ar savu spēcīgo reliģisko rituālo izdarību piekopšanu un pārliecību. Vien maza daļa cītīgi metas ceļos piecas reizes dienā ar skatu uz Meku. Liela daļa, skanot dziedājumiem, turpina savu dirningu (kādas sienas, staba vai apmales stutēšanu, pļāpāšanu, tējas dzeršanu, apkārtnes vērošanu). Bet varbūt tas tikai mums izskatās pēc nasingdoinga, un patiesībā viņi piekopj ļoti meditatīvu dzīvesveidu. Un velti es brīnos, redzēdama vietējos sēžam un stundām ilgi vērojam okeānu.

Tikmēr nostāsti par gavēņa un lūgšanu mēnesi Ramadānu atklāj, ka musulmaņi naski atrod nepilnības Allāha likumos un kārtīgi pieēdas, ķā arī labprāt ielieto kādu grādīgāku dzērienu naktīs, kad Visuvarenais neredz. Nupat novembra sākumā, musulmaņu Jaunajam gadam iestājoties, kā reiz izručīju vairākus arābus vietējā supermārketā, jo viņiem tieši šai dienā aizliegts iegādāties alkoholu. Kas tad tā par ballīti? Tūristiem savukārt rokas brīvas, tā nu iepirku vietējiem vietējos aliņus, lai priecājas. Piemājas Jauniešu Centrā (garāža ar 2 biljarda galdiem un galda futbolu) jaunā paaudze ar labprāt iemaina Kostjikam šokolādi pret PET pudelē pārlietu šņabīti.

Allāhs ir liberāls – ļauj tērpties gan tradicionālajos paltrakos, gan arī iestīvēties apspīlētās džīnās, topiņos un iet uz naktsklubiem. Jaunā paaudze klīst pa ielām un steidz īstenot savas poligāmās dziņas.

Un nevar saprast, kurš kuram pielāgojas – Visuvarenais savam modernā laikmeta ganāmpulkam vai otrādi. Visādā ziņā ir izvēles brīvība – kā labāk dzīvot, kā būt. Un tās regulārās balsis ruporos nemaz nenāk par ļaunu kā neliels atgādinājums par Dieva Visu Redzošo Aci. Ja vien neesi kļuvis pret tām jau kurls.

Pāris pēdējos gados es varētu būt nopelnījusi pārvākšanās čempiones titulu. Gandrīz visi roku pirksti tiek saliekti, mēģinot atcerēties un uzskaitīt savas īstermiņa uzturēšanās vietas. Kaut kā tā Pasaciņa nevar un nevar atrast sev mājas…Toties dzīvei nepieciešamo lietu skaits ir samazinājies līdz vērā ņemamam iztikas minimumam.

Maroka nav izņēmums. Pēc diviem te pavadītiem mēnešiem Okeāna dzīvoklis tiek nomainīts pret White House. Pašu un viesu ērtībai nolemjam izveidot avantūristu bāzi blakus esošajā ciemā. Sacīts darīts – ejam meklēt māju! Burtiski.

Staigājam pa vēlamo apkaimi, pētām, klauvējam pie durvīm un vaicājam, vai neizīrē. Izmantojot – no mutes mutē – sentēvu metodi, tiekam vadāti no arāba pie arāba, no mājas uz māju, apskatot visādus variantus. Viens ir gatavs tūlīt pat izvākt savu ģimeni, ja īrēsi viņa dzīvokli, otrs nespēj vien sakalkulēt, cik no tevis plēst, trešais sāk stāstīt, cik ļoti viņš ir piekrāpts un neuzticas cilvēkiem… Brīžam pārņem bezcerība, jo nekādu sludinājumu un līmlapiņu, protams, nekur izlīmētu nav un uz ielas ar neviens tevi ar izkārtni negaida. Daudz tukšu māju, kurās sezonāli uzturas francūži vai vietējie. Tomēr otrajā piegājienā es pamanu reto izņēmumu, kad tālumā uz mājas ir piestiprināts uzraksts „a louer” (izīrē – franču val.) un telefona numurs. Pēc pusstundas saimnieks Fadels Khalidi no Agadiras ir klāt. Solīds, kluss vīrs. Šķiet netipisks marokānis. Kā vēlāk noskaidrojas, viņš patiešām ir ar plašāku un modernāku dzīves uztveri kā vairumam vietējo iedzimto. Tikpat netipiska (jo eiropeiska – gaiša, nepiebāzta, bez šaušalīgā marokāņu interjera) ir arī pati māja. Ar 2 milzu terasēm! No augšējās joprojām labi redzams un dzirdams okeāns, turklāt lieliski piemērota jogai, bet no apakšējās vari vērot un kļūt par daļu no vietējās dzīves. Jā, starp citu tas jaukais marokāņu interjers, kādu pazīstam pie mums, arī ir tikai sastopams pie mums (vai arī Marokas tirgos un tūristu bodēs), viņi paši dod priekšroku kaut kam bezgaumīgi ķīniski – slāviskam. Un arī mājās, tāpat kā uz ielām, viņi obligāti neiespringst uz tīrību un kārtību. Tas nu tagad ir pārbaudīts.

Bet nu pēc mājas apskates mēs ar Žeņu normāli sakasāmies. Man loti patīk un es jau gara acīm skatu, kas, kur un kā, bet viņš to nosauc par Govnodomu. Bez sakarīgiem argumentiem. Nerunāju. Par laimi trešajā māju izpētes piegājienā Edgars un Linda pievienojas manam redzējumam, un pēc 2 nedēļu „sarunām” ar Khalidi varam ievākties jaunajā dzīvesvietā. No vecās izvācamies pāris stundu laikā, jo mantu mums ar Kasparu katram  ir aptuveni divas somas. Priekšā mūs sagaida tikai plikas grīdas un sienas, viss pārējais pašu rokās. Bet par to laikam kādā citā stāstā – kā tapa mēbeles, kaulētas lampas, medīti trauki un citas sadzīves lietas… 🙂

Nesen sejas grāmatā spontāni nošārēju šo tekstu un aizdomājos. Patiešām. Tā arī ir  – tie nav tikai vārdi. Es mīlu jogu. Neviena cita fiziska (par garīgo drusku tālāk) nodarbe man nesagādā tādu baudu kā joga. Jogas dēļ man nav slinkums celties 6.30 no rīta un zagt laiku vakariņām vai citām „būtiskajām” dzīves lietām. Man nemaz nav žēl tai atvēlēt arī naudu. Esmu dedzīga to mācīties un priecīga, ja varu dalīties ar citiem.

Es vairs nejogoju tikai tāpēc, ka tas ir veselīgi manam ķermenim un garam, ka tas palīdz samazināt svaru, ka nomierina manu prātu (lai gan tas neizslēdz visus šos faktorus) vai tāpēc, ka man to vajag visādu citādu svarīgu iemeslu dēļ. Es to daru, jo man tas sagādā prieku. Joga ir kļuvusi par daļu no manis, vai pat drīzāk otrādi. Jo dziļāk es roku, jo vairāk tur atklājas. Nē, un nepaliek vieglāk – es vienkārši kļūstu stiprāka.

Vajag ir aizgājis un Man patīk ir atnācis. Pavisam vienkārši. Kāds atvieglojums, kad sev nekas nav jāpierāda. Kad nav vairs tās iekšējās kurnēšanas, kas jāpārvar, lai piespiestu sevi paskriet, jo vajag, uzmītu 30km, jo es to varu, pasvīstu sporta klubā vai nopeldētu 10 baseinus, jo ir nopirkts abo, vai pasērfotu, jo tas ir kruta! Uij, tikai nepārprotiet – man joprojām ļoti patīk braukt ar velo (un kā vēl!), snovot, veikot, šeikot, skeitot, slidot, lidot – pamēģināt visuko, kas liek izrāpties no ērtā & ierastā un ļauj notikt „magicam” 🙂

Man tikai jāatzīstas, ka es pirmo reizi apjaušu, kā tas ir – nodarboties ar kaut ko sava prieka un pašas darbošanās pēc. Ne tādēļ, ka tas ir stilīgi, veselīgi vai vajadzīgi… Bet līdz tam bija jānonāk. Ar praksi. Un ar zināmu devu motivācijas un disciplīnas. Paradoksāli – kamēr tā atziņa un apziņa bija iestrēgusi prāta līmenī, es to nesapratu, tagad – kad tā nolaidusies līdz sirdij, to vairs nevar ietērpt vārdos.

Fiziskais aspekts jogā ir tikai aisberga redzamā daļa, tomēr mans ķermenis ir mans labākais draugs un skolotājs. Viņš bieži ir gudrāks par manu prātu, un es mācos viņā ieklausīties. Jo regulārāk es jogoju, jo vairāk mēs saprotamies un jo vairāk atklājas saikne starp manu ķermeni, elpu, prātu un garu.

Joga nav „ātrs un rezultatīvs sporta veids” vai risinājums mūsu emocionālajām problēmām. „Sasniegumi” nāk lēnām un pamazām, un kas pats svarīgākais – tikai tad, kad esam nobrieduši tiem garīgi. Man ļoti patīk salīdzināt cilvēka ķermeni ar automašīnu jeb instrumentu dvēseles ceļā uz pilnību. Lai nodrošinātu tam „optimālu nobraukumu”, ar vingrošanu mēs to ieeļļojam, ar elpošanas tehnikām uzlādējam akumulatoru, ar relaksāciju dzesējam motoru, ar uzturu ielejam pareizo degvielu, bet ar meditāciju un pozitīvu domāšanu – nodrošinām gudru un līdzsvarotu vadītāju.

Divu gadu laikā, kopš nodarbojos ar jogu, esmu piedzīvojusi kāpienus, kritienus un pauzes (bieži alternatīvas tobrīd dzīvē notiekošajam), bet tā nekad mani nav laidusi prom, un nu šķiet ir iestājusies „otrā elpa”…

Lai arī šī izvērtusies par ļoti personisku publisku atzīšanos,  es no sirds priecājos par visiem tiem, kas atraduši līdzīgu (jebkādu) prieka avotu savā dzīvē (un priecāsies līdz pat sirmam vecumam) 🙂

There is no way to happiness, happiness is the way.

uz Maroku devos ar nelielu cerību un apņemšanos atmest kafijas dzeršanu. Lai gan nepieskaitu sevi pie kafomāniem ar saviem dienišķajiem 1-2 cappucino (protams, protams no Otrās elpas Cafe 🙂 ), biju izdomājusi, ka par sliktu jau nenāktu atradināties pavisam. Un gan jau ka Turienē tas nāks viegli. Jo kafijas dzeršana un Maroka kaut kā man nesējās kopā. Kā drīz izrādījās – vietējie uz to kafijas dzeršanu tomēr ir diezgan naski, vīri kafejnīcās to vien dara, kā dirn un malko pārsaldinātu piparmētru tēju vai melnu & baltu (nus-nus) kafiju.

Pirmajās nedēļās par kafiju patiešām piemirsu, jo kafijas dzērāju kompānijā nebija, un speciāli to meklēt arī neprasījās. Bet tās reizes, kad vietējās ieskrietuvēs tomēr sporta un intereses pēc tiku pie savas kofeīna devas, nesagādāja nekādu lielo baudu. Jocīga garša. Nospriedu, ka tas dīvainā piena dēļ. Bet es kafiju dzeru garšas un rituāla pēc. Tāpēc, ja tā nav laba un garda, nedzeru vispār. Morāli pat jau  noskaņojos – ja nav kazai piena, tad nav…

Lai nu kā, nobāzējoties jaunajās mājās un ieejot adaptācijas režīmā, ātri vien sāku atcerēties vecos paradumus…kas acīmredzot dod pazīstamu, lasīt – māju sajūtu. Pirmais mierinājums tiek atrasts Lavazza Creme paciņā un ātri izbrāķēts, jo nākas dzert tā sauktajā kovboju stilā (vienkārši aplietu ar verdošu ūdeni).  Ātri to atrisinu ar Agadiras tirgū nopirkto espresso vārāmo kanniņu, kas nedaudz palīdz. Bet drīz vien, testējot garšvielas vietējā herboristas (garšvielu tirgotāja) bodītē, ieraugu viņam kafijas maļamo aparātu. Uzzinu, ka herborista tirgo berberu kafijas melanžu (maisījumu). Nopērku 100g pamēģināšanai.  No sākuma nepatīk, pārāk salda garša. Jūtu spēcīgu kardamonu, kas gan zinu ir ļoti ieteicams pie kafijas (neitralizē kofeīnu). Nolemju sajaukt to kopā ar lavazzu, tad tā dzira aiziet. Otrajā piegājienā iegādājos jau 200g un saprotu, ka ir baigi labi tāpat. Vēl joprojām gan nezinu, kādas ir berberu kafijas sastāvdaļas, gūglē atrodu info par kardamonu, kanēli, ingveru, pipariem utt. Dažādas versijas, bet nez kāpēc pieņemu, ka tie ir kādi 4-5 komponenti.

Šodien pārsteigums! Aizeju atkal uzpildīties ar 200 jauniem gramiem melnā prieka, bet kafija ir beigusies un manā acu priekšā tiek uzsākts jauns melanža uzjaukšanas process. Vienu brīdi, kad plastmasas toverī kafijas pupiņām tiek piebērta trešā un ceturtā sastāvdaļa, uznāk vēlme noskaidrot, kas tur īsti tiek pievienots, bet nepaspēju, jo, kamēr savā galvā apcilāju šo ideju valodas barjeras dēļ, toverī iebirušas vēl kādas 10 vielas no visvisādām burciņām malu malās. Man nojūk skaits, es nespēju noticēt, ka to ir tik daudz. Turklāt veids, kā viņš to visu jauc kopā pēc sajūtām, uz acumēru, ir diezgan valdzinošs. Kā bārā, kad bārmenis virtuozi jauc kokteiļus. Pieber ar roku, ar karoti, kā nu sanāk. Beigās to visu rūpīgi samaļ, samaisa un es tieku pie svaigi maltas, siltas un smaržīgas kafijas. Aiz manis jau izveidojusies rinda.

Rīta rituāls otro mēnesi neiztrūkstošs – graudu putra ar svaigu vīģu ievārījumu un aromātiska berberu kafija ar vietējo Lāsi. Saprotu, ka man nemaz negribas atradināties no šī burvīgā rituāla. Garšo! Un kamēr šādi mazie prieciņi ir ar mēru un baudu, nejūtu nekādus pašpārmetumus par sev neizpildītiem solījumiem. Beigu beigās arī Žeņam iepatikusies kafijas iedzeršana. Un Kaspars ar nesmādē, kad piedāvāju. Kā reiz tagad abi testējam jauno malumu ar vietējas izcelsmes cepumiņu, laime pilnīga 🙂

Izrādās ir arī tāda! Bilžu nebūs 🙂

Šajā dienā kā reiz ejam ar Maritu izmēģināt hammamu – vietējo publisko pirti. Puiši aptuveni jau izstāstījuši, ko gaidīt, bet, tā kā viņi paši bijuši tikai vīriešu pusē, līdz galam nezinām, kas un kā. Pie kases lodziņa apmeklējumam klāt piepērkam masāžu pa 5ls, un mums tiek iedots masāžas cimdiņš + želejveidīgs receklis – ziepe, kas ož pēc veļas ziepēm, bet esot no olīveļļas. Tiek pasaukta liela, melna un dūšīga marokāniete, kura uzņemas rūpes par mums – iedod zilus plastmasas spaiņus, smeļamos traukus un virza mūs dziļāk iekšā. Pirts pilna ar marokāņu sievietēm! Forši! Smaidu, grozu galvu, skatos apkārt, kas jādara. Noģērbjamies peldkostīmos, bet mums naski tiek atšņorētas augšiņas (paliekam bez bra) un norādīts, lai visu atstājam ģērbtuvē.

Principā hammams ir tvaika pirts (bez redzama tvaika) – 3 telpas ar “it kā” 3 dažādām temperatūrām (neviena nav pārlieku karsta). Uzpildām vidējā telpā savus spainīšus ar ūdeni un sēžamies zemē gar sienu blakus pārējām sievietēm. Tikmēr pirtī uzradušās vēl 6 turistas, ar kurām solidāri sasmaidāmies. Joprojām nesaprotam un grozām galvas – ko tālāk…sākam lēnām iesvīst, kad mums katrai klāt ķeras pa marokāņu sievietei, man trāpās tā pati Big Mama.

Šo masāžu drīzāk varētu saukt par beršanas procesu, lai gan džeki tiekot arī normāli lauzīti un dauzīti. Pēc pāris minūtēm man paliek kauns, jo kārtu kārtām nāk nost sazinkas – vecā āda, netīrumi, putekļi, tai skaitā visa mēneša iedegums. Sirsnīgi ar aso cimdu tiekam noberztas no visām malām, āda normāli sāp. Ja būtu paņēmušas šampūnu, arī galva tiktu izmazgāta. Marita vēl kaut ko sevis mierināšanai ieminas par limfodrenāžas masāžu un asinsrites uzlabošanu. Es, protams, piekrītu. Ja vien nebūtu jāsēž / jāguļ zemē, kur visas dāmas noskalo savus netīrumus, viss būtu super.  Bet es noskatu, ka citām tāpēc līdzi ir savi plastmasas soliņi vai gumijas paklājiņi, citas skrubējas ar hennu un tamlīdzīgiem maisījumiem. Kopumā procedūra aizņem 30-40 minūtes, tiekam vēl kārtīgi noskalotas – aplietas no spaiņa ar ūdeni, dušu te nav. Viss. Varam iet ģērbties.

Nolemju vismaz reizi mēnesī atkārtot šo procedūru un ierobežot saules vannas. Marokāņi paši pirtojoties reizi nedēļā, un man nav ne mazāko šaubu par šī procesa veselīgumu un lietderīgumu. Āda sasārtusi maigi rozā, aplaimojam to vēl ar argāna un olīveļļas maisījumu un dodamies mājās – vieglas, tīras, pacilātas. Ar bra!

tā kā iepriekšējais ieraksts [iekšiņa un āriņa] guva pārāk lielu rezonansi, man jāpaturpina. Pirmkārt jau tāpēc, ka mums piemīt tieksme visu redzēt melnbaltu. Vai nu viss ir labi, vai slikti! Līdz ar to jautājumi – vai tiešām tur ir tik sūdīgi? vai tev gribas mājās? kāpēc Tu čīksti, kad dzīve tev piespēlē tādas iespējas? un padomi – atmet savus stereotipus, paraugies plašāk utt. manī izraisa nelielu spītu, jo saprasts nav galvenais. Ir pamanītas detaļas, bet ne kopaina. Bet tas arī ir forši, liels paldies par feedbacku 🙂

Nē, es vēl negribu mājās! Man patīk ieskatīties acīs cilvēkiem, kuri tevi sirsnīgi pēta un patiesi smaida, kuri aicina turpat uz ielas piesēst un iedzert tēju, kuri bez ceremonijām tevi ielaiž pačurāt policijas iecirknī (izmēģināts divas reizes), pasta apsargam, kurš tevi sāk apkalpot ārpus rindas un saviem pienākumiem, lielai un resnai masierei pirtī, kura pēc labākās sirdsapziņas mēģina tevi atkal padarīt baltu un noberzt visu pēdējā mēneša iedegumu, veikalniekam, kurš uzdāvina čupačupsu un Marokas pastkarti, šoferim, kurš tevi paņem kā stopētāju, tirgus pārdevējam, kurš tevi jau trešajā reizē atpazīst, sveicina un prasa, kā tad iet!?

Ja Tu smaidi, citi arī smaida. Skaisto un neglīto var ieraudzīt it visā. Tā netīrība un haoss traucē, kad tu pats esi nedaudz līdzīgā stāvoklī. Jo tikai tad tu tam pievērs uzmanību. Jā, Tev joprojām ir jautājumi – kāpēc nevar aiz sevis sakopt, mājas celt ar taisnām sienām un nešmaukties?! Bet tu saproti, ka viņi šobrīd ir diezgan retoriski. Paldies Ilvai, kura atgādināja par otru – pedantiskuma grāvi – cik hroniski tie paši vācieši uztver kārtību, birokrātiju un atkritumu šķirošanu. Arī tas spēj iedzīt izmisumā. Un, vai viņi ir laimīgāki un sakārtotāki par tādu bezzobainu marokāni, es nezinu.

Vārdu sakot, tas, ko jūs lasāt, ir manas emocijas. Es esmu cilvēks parastais, ne apgaismotais, un es šūpojos pa dzīvi – augšā, lejā. Es mēdzu raudāt, skumt, īgņoties un vainot tajā visu pasauli. Man mēdz būt labi, slikti un kaut kā pa vidam (kas ir visforšāk). Vienkārši ir dienas, kad mana glāze ir pustukša, un ir dienas, kad tā ir puspilna. Ir dienas, kad es priecājos par 1 paņemtu vilni no 20, un ir dienas, kad es sevi zāģēju par tām 19 neizmantotajām iespējām. Kā teiktu Irma Grebzde – Te nu es esmu!

Un nevajag to uztvert šausmīgi nopietni. Jo mums visiem tiešām šķiet, ka citur tā zāle ir zaļāka. Mēs mēdzam apskaust tos, kuri ceļo, kuri daudz pelna, kuriem šķiet interesants darbs, aizraušanās, ir skaista māja vai automašīna. Taisnmatēm gribas lokas un bālģīmjiem tumšu ādu. Neprecētie apskauž laimīgās ģimenes, bet precētie brīvos un neatkarīgos. Vēlmes birst kā no pārpilnības raga. Vēlmes nokauj sapņus. Tās mūs dzen uz priekšu, bet neļauj novērtēt esošo. Kad esam savu vēlmju varā, īsti apmierināti un laimīgi nemaz nespējam būt. Kad es biju Latvijā, man gribējās uz Maroku, kad es esmu Marokā, es sapņoju par Dienvidameriku. Kad es nokļūšu Dienvidamerikā, man visdrīzāk gribēsies uz Jaunzēlandi.

Katram mums ir savi sapņi, ilgas, problēmas, mācības un uzdevumi. Viens ir pesimists, otrs – optimists. Vienam kaut kas nāk vieglāk, otram drusku jāiespringst. Tāpēc bez moralizēšanas – tas, kas mums ir tagad, ir labākais, ko mēs sev spējam šobrīd dot. Novērtējam to, ar pateicību pieņemam un, ja gribam – mainām. Pārējais kalpo mūsu iedvesmai, izaugsmei un priekam.

Doing what you like is freedom. Liking what you do is happiness.

sensejs pelements 😀

Nebiju domājusi par to rakstīt, jo kāpēc gan runāt par ne tik jaukām un foršām lietām, jo jāfokusējas taču uz pozitīvo, gaišo, jādomā labas domas, jāmēģina saredzēt plusi nevis mīnusi. Jāmaina attieksme pret notiekošo, jo ne jau notikumi vai vide ir slikta, bet tava uztvere. Jārada smadzenēs vairāk pozitīvo neironu, optimisms, jāpieņem citādais, jāatlaiž kontroles groži… jā, jā, jā.

Jā, varbūt tas viss tagad nāk ārā ar nelielu homesick piedevu, bet nule aizritējušais mēnesis Marokā tomēr dod man zināmas tiesības izdarīt zināmus novērojumus par šo zemi. Kaut arī dziļi personiskus, esmu droša – kultūršoks te piemetas daudziem.

Es neieslīgšu detaļās, bet man tas joprojām nav aptverams. Daba un zeme skaista, bet tiklīdz kaut kam ir pieskāries cilvēka pirksts, viss tapis sačakarēts. Jebkura mēroga ciemā vai pilsētā – miskaste, būvgruži, stroikas, smakas, haoss uz ielām, klejojošu suņu un kaķu kolonijas, šķības, greizas, saķepinātas mājeles, putekļi, pusjukušas mašīnas un cilvēki.

Vienā brīdī esmu kļuvusi par īgņu no nemitīgās, uzbāzīgās sveicināšanās „Bonžūr, sava, how are you, gud, gud?” Nogurstu izvairīties no acu kontakta ar pretimnācējiem. Gribas vienkārši rādīt fak jū! Un tā pat nav interese par tevi, jo lielākoties viņi savas  replikas izsaka Tev no mugurpuses, kad esi drošā attālumā.

Un to reto reizi nonākot kafejnīcā, kad jau laimīgs gaidi savu svaigi spiesto apelsīnu sulu un tev pasaka, ka tomēr maksāsi 2x dārgāk nekā dzērienkartē, jo apelsīni pēkšņi kļuvuši dārgāki, Tu kļūsti bezspēcīgs, dusmīgs un aizdomīgs un nolādē visu arābu kopienu. Kur nu vēl tad, kad Tev ar viņiem ģēlas jābīda! Pat Edgaram vakar piemetās vājuma brīdis, nespējot saprasties ar (c) debīlu kurjerpasta UPS pārstāvi, kurš nevarēja paskaidrot, kāpēc mums jāpārmaksā 50% par Kaspara jauno fotostatīvu. Nespēju uz to visu noraudzīties ar smaidu. Vēl ne. Varbūt vēl pēc mēneša…diviem?

Ja pieņemam, ka, sakārtojot vidi ap sevi, mēs palīdzam sakārtoties sev arī iekšēji, un otrādi – kad kārtojamies iekšēji, gribas arī sakārtotu ārējo vidi, tad marokāņi ir pilnīgā pakaļā – gan iekšēji, gan ārēji 🙂

Neesmu sociālais antropologs, neesmu pētījusi viņu kultūras izcelsmi un attīstību, bet ļoti līdzīgas sajūtas un pieredze man bija arī Indijā. Un tie tur nav arābi, uz kuriem varētu novelt gadsimtu gaitā iesūkušās klejotāju – tirgotāju cilšu tradīcijas. Vai vainīga saule un karstums? Vai nu nezinām, ka siltajās zemēs visu uztver „vēsāk” un neiespringst ne par ko?!

Anyway – mans ziemeļnieciski latvietiskais ordnung muss sein liek sevi tagad manīt jo īpaši, un es točna zinu, ka neesmu kārtīgākais cilvēks pasaulē.

Par spīti šim emocionālajam sakāpinājumam, vēlmei to visu izverbalizēt no sevis ārā un iespējams pavisam nelieliem pārspīlējumiem lasītāja uzmanības noturēšanai, arī tāda ir Maroka. Paradoksāla. Stāvi uz klints varena Okeāna priekšā pie gruvešu un plastmasas maisiņu kaudzes. Kā Marita teica – novelkam imagināro līniju, lai neredzētu tos sūdus, un skatāmies tikai uz ūdeni. Varbūt. Tā laikam ir māksla. Kad pierodi pie vides un pēc laika tiešām vairs daudz ko neredzi, kļūst vieglāk, tu nestreso par sīkumiem. Bet vai tas nozīmē, ka viņu tur nav, vai tu vienkārši izvairies no nepatīkamā? Baidos aizfilozofēties.

Kā runā – dzīve sākas tur, kur beidzas Tava komforta zona.

Citēju no „Vidvuda stāsta”: Cilvēku stāsti pārvēršas stāstā par cilvēku, tikai nevienā valodā nav iespējams to stāstu izstāstīt. To stāstu var izstāstīt tikai klusumā un tikai pašam sev.

Kopš ierašanās Marokā manu uzmanību starp visām citām šeit lieliski redzamajām 1000 & 1 nakts pasakas zvaigznēm piesaistīja kāda pavisam spoža un pavisam zemu pie horizonta.

Ar savām izcilajām astronomijas zināšanām (Lielie Greizie Rati un Piena Ceļš) tālāk netiku par vienīgo absolūti izfantazēto minējumu – Venēra? Visticamāk tāpēc, ka šo planētu man jau dikti sen gribas ieraudzīt. Latvijā to pazīstam kā rīta zvaigzni – veco, labo Auseklīti. Un astroloģiski man ar Venēru ir itin cieša saikne.

Tā nu katru vakaru tas spožais punkts atkal uz mani skatās. Turklāt, pēc Marokenrola ierodoties mājās, tas izrādās ieņēmis labāko vietu – okeānā, tieši pretī mūsu balkonam. Ļoti uzstājīgs. Sāku sveicināties, vēl anonīmi.

Beidzot neizturu un ielādēju telefonā SkySafari (aplikācija, kura ekrānā parāda zvaigznājus un planētas), izrādās, jā, patiešām – pati Venēra, šajā gadījumā Rieteklītis. Ooo, nu tad beidzot – esi sveicināta!

Auseklītis jūriņā

Baltā putu gabalā

Latviešu dainās Ausekļa vārds izmantots, lai skaidrotu Visuma norišu būtību un secību, tostarp arī pāratdzimšanu, kas ir viens no lielajiem Visuma likumiem. Mūsu senči izvēlējās Venēru, lai simbolos ietērptu ļoti būtiskas ziņas par Visuma procesu cikliskumu. Izejot pilnu apriti, Venēra atnes gaismu. Pāratdzimšana vienmēr notiek caur ūdeņiem- upi, jūru, Visuma okeānu. Dainās jūra un jūras putas ir pirmviela, kur notiek Visuma vielas uzkrāšana, pārveidošana un jauna radīšana (no e-misterija.lv).

Auseklīšus starp citu te ieraugu arī uz mūsu dzīvokļa grīdas flīzēm, griestu ornamentos, paklājos…

Man patīk zīmes 🙂

Piektajā dienā Allāhs nolēmis, ka dos man iespēju provēt sērfu. Ideāli apstākļi – paisums, mazi vilnīši līdz 1 metram, bezvējš, saulīte.

Vakar pēc veiksmīgas bodyborda sesijas, ar vēl 5 džekiem dalot vilņus un mācoties sērfa kodeksu (man gan radās aizdomas, ka meiteņu smaidi var apiet visādus “likumus”), saskatījos video ar trakiem ķermeņa dēļotājiem (iečekojiet no friends vai tension 9 jūtjūbē), uzlādējos ar enerģiju, iedvesmu un domāju – nu tik būs, nu tik gāzīšu kā šie!

Fāāāk,  pēc stundas ideālajos viļņos spēju vien rūkt uz sevi un gulēt kā ronis uz dēļa. Jo vienkārši nav spēka. Airēt, airēt un airēt. Es pat nemāku pareizi airēt! Herve māca neizniekot enerģiju, mēģinot savā nepacietībā apseglot visus viļņus pēc kārtas. Sagatavoties īstajiem un shoot your best! Lamā mani par lielo paškritiku, jo tie daži nobraucieni, kuri man izdevās, esot bijuši lieliski! Tev jāsaprot, viņš saka – sērfs NAV viegls, lai kāds arī izskatītos, bet Tu jau brauci 2.sērfa nodarbībā! Sirdī, protams, priecājos, kad atceros, ka ar ūdeni sāku draudzēties ne pārāk sen.

Ok, ok, labi, labi, paldies – bet rīt mēģināsim atkal?!  Un tad jau cerams kaut kāds pamats man būs ielikts, jāmēģina tikt galā pašai, bez drošās aizmugures. Tik jāsaprot, uz ko fokusēties. Cik ļoti man te gribētos kādu ūdens kompanjonu! Odnoj sovsem skučno, sērīgi saku Žeņam, kuru man nav izdevies pievērst ūdens reliģijai.

Insha’Allah (šeit ļoooti bieži lietots izteiciens) es kādreiz varēšu pievienoties ūdens pavēlnieku komūnai. Pēc tam varētu ķerties klāt vējam.

Jā, jā, zinu… 🙂

Jūtu, ka tā būs trešdiena, un tā arī ir – zvana Herve, tiekamies pēc 15 min. Viļņu sezona ir ON! Mans Piko, kurš pa sev vien zināmiem ceļiem rādās reiz atceļojis no Kostarikas, tiek nolikts malā. Iesācējam nederēs. Tā jau man likās…

Herve daudz runā. Par bailēm, kas mums galvā, par uztveri, par prieku, okeānu un viļņiem, ne tik daudz par sērfa tehnisko pusi, cik emocionālo. Par tiem, kas atbrauc uz Marokas sērfa Meku ķeksīša pēc un neko daudz neiemācās. Toties nobildējas. Ūdens pilns ar sērfotāju grupiņām. Herve smejas, ka drīz Marokā būs vairāk sērfa instruktoru kā mācīties gribētāju. Aizdomājos, kā tas nākas, ka mūsdienās tik daudzas foršas lietas tiek pārvērstas par biznesu…

Pirmā diena stresaina, esmu apjukusi no visām darbībām un informācijas, kas manām smadzenēm jāatceras un jāapstrādā. Ņemamies pa krasta baltajiem viļņiem, spēcīgi – neesot labākais variants, bet dziļāk man šodien nav ko darīt. Rīt ņemsim priekšā bodybordu, lai es pierastu pie okeāna un galvenais, lai man būtu prieks!  Bodybords patiešām izrādās jautra padarīšana, šļūcu, mācos griezties, atpazīt straumes un viļņus – kā viņi nāk, kur viņi lūst, un pa lielam šīs dienas mērķis ir sasniegts – man no tiem nav bail. Saprotu Herves  stratēģiju – rāmi, rāmi, pamazām… man, par laimi, nav kur steigties un ko pierādīt. Labi saprotamies.

Trešajā dienā, bladāc, okeāns bango, vējš stiprs. Nogaidām pāris stundas, skatoties vakar uzņemtos video ar manu sniegumu un veltīdami tās teorijai. Vējš joprojām nav rimies, Herve ilgi vēro ūdeni uz izlemj, ka tomēr iesim. Šodien šeit sērfo nedaudzi. Nebūs tik patīkami kā vakar, bet šādu pieredzi arī vajag. Ātri, līdz ar straumi tiekam garām trakojošajam putu mākonim neitrālos ūdeņos un tieku atstāta viena – aci pret aci ar viļņiem. Tagad Herve pa gabalu vēro mani. Par spīti visādiem fēleriem, šķiet, ka tieku galā labi, sāku redzēt sev apkārt. No malas izskatījās draudīgāk. Kad tiec dziļāk, prom no perifērijas, tevi vairs nemaļ kā pa centrifūgu…

Ar kārām acīm tomēr skatos uz sērferiem un vaicāju, kad es tikšu uz sērfa dēļa. Herve izvairās un saka, ka tā nebūt nav problēma, bet man ir jāattīsta knowledge of the ocean & build the confidence. Tikmēr lai nodarbojos ar bodysērfu, airēšanu, peldēšanu. No sērijas: zāle neaugs ātrāk, arī ja to stiepsi… fair enough.

Bet esmu ietiepīga. Nākamajā dienā uz savu galvu un Piko pie kājas, tomēr lienu tais baltajās putās nedaudz pašļūkāt. Izpurina un izmētā mani, tāpat kā citus sērfa skolu audzēkņus, ne pa jokam. Kaifa īsti nav. Filozofēju – ja tu nepaņem vilni, viņš paņem tevi. Drīz vien padodos, es tiešām gribu labu pēcgaršu nevis cīņu. Toties Piko pierāda, ka nav nekāds sūda brālis, ar viņu mums vēl būs runāšana.

Vārdu sakot viļņus vēroju ne tikai okeānā, bet arī sevī. Brīžiem gribas kaut ko sev un citiem pierādīt, brīžiem ļauties plūsmai – bez pārspīlētas centības vai ietiepības. Ūdens ir dižs skolotājs.

Trešdienas vakars man atnes arī avantūru iekš AvanTūres. Zvana svešs numurs un čērkstošs onkulis aicina pievienoties internacionālai kompānijai uz vakariņām pēc 20 minūtēm. Atbraukšot man pakaļ no Taghazout un pēc tam atgādāšot arī mājās. Galīgi nesaprotu, kas par lietu, sakari raustās, bet tai brīdī atceros, ka vakar esmu uzrakstījusi vairākus e-pastus vietējiem sērfa hosteļiem, piedāvājot kādreiz ko piepalīdzēt – ar domu satikt jaunus feisus, iziet tautās utt.  Sekunžu simtdaļās prātā izskrien cauri visādi scenāriji, kas man īsti būs jādara, kas ar mani varētu notikt, kā un vai es tikšu atpakaļ, bet nevienu neattīstu un saku OK, let me get dressed! Čērkstošais Kriss izrādās īru vīrelis, kurš pirms 7 gadiem atstājis dēlam savu Piena Biznesu  un atbraucis uz Maroku kūrēt hosteli Surf’n’Stay. Šodien viņiem kā reiz ir viesu un draugu iknedēļas vakariņas. Pēc manas vēstules nospriedis, ka man vajagot nelielu izklaidi – satikt cilvēkus, pačalot, pavakariņot, vārdu sakot izvēdināt galvu. Ā, un arī divas latvietes būšot. Vareni! Meitenes izrādās no Lietuvas.  Oij, atvainojiet – bet tas taču tas pats. Aha. Raiba publika savākusies, cilvēku 20, daudz vāciešu, ar kuriem man arī sanāk lielāka runāšana. Vieta patiešām forša, kuskusa tadžina grandioza, bet sarunas aprobežojas ar: no kurienes esi, cik ilgi esi un vēl būsi Marokā, kā patika Marakeša, kā sērfojas. Small talks. Un skaidrs – šie cilvēki te  pavadīs vēl nedēļu, varbūt mazāk, bet mani ilgtermiņa plāni ieliek mani nedaudz citā svara kategorijā.Jebkurā gadījumā esmu ļoti priecīga par šo dekorāciju maiņu. Ieraugu paralēlo dzīvi – sērfa ciema nebeidzamo internacionālo burziņu. Tieku pie jaunas lasāmvielas no grāmatplaukta, un Kriss mani ved mājās. Jāatzīst, ka viņš līdz galam tomēr man neievieš uzticību un kaut kas dīvains virmo ap viņu, bet nu labi…ir jauns kontakts un esmu safely home.

Visu nedēļu pieturas ap 30 grādiem un konstanta saule. Mainu ādu. Vajadzēja tomēr to saules krēmu (paldies, kolēģes!) vairāk lietot. Daniella gan teica, ka tie krēmi nelaiž D vitamīnu cauri, bet viss kā vienmēr acīmredzot slēpjas mēra sajūtā. Toties esmu tikusi pie ērtas okeāna swim and go!  frizūras – bezmaksas balinājums un ilgviļņi ar dabīgu sālsūdens fiksāciju. Jo Tu esi tā vērta.

Smalkā nekā nedarīšanas māksla. Saprotu, tas nenozīmē, ka no rīta līdz vakaram jāsēž kā dārzenim, bet ar vieglumu un prieku jāļaujas plūsmai. Inaction in action. Manam nedisciplinētajam prātam jau pēc piecām dienām kļūst nelabi. Sāk mani urdīt: kaut kas jādara, kaut kur jāiet, kaut kas jāredz, kaut kā sava eksistence jāattaisno! Nedrīkst tā vienkārši būt, baudīt un atpūsties. Un tas sērfs neliek mieru… viļņu nav, bet skatos, ka daži labi vienalga ar dēļiem plunčājas. Ak, ja man būtu dēlis, un ja es mācētu sērfot…sāku iekšēji čīkstēt. Un okeāns izrādījās tik viltīgs ar saviem paisumiem, bēgumiem. Pēdējo dienu peldes ir tā savainojušas manas pēdas ar zemūdens akmeņiem, ka kliboju.

Nolemju nākamo nedēļu veltīt socializācijai ar ārpasauli un draugu taisīšanai (making friends). Kāpēc tikai nākamo? Neprasiet, nezinu…

Atkāpei. Ceturtajā nekā nedarīšanas dienā pārmaiņas pēc ar Žeņu aizbraucam īsā ekskursijā uz 20km attālo Agadiru – discover Agadir, Morocco’s top sea resort:  fine sandy beaches, over 300 days of sun per year. An accessible year-round destination! – raksta visitmorocco.com Kā brauksim? Stopēsim. Okei.. neesmu uz Tu ar šo padarīšanu, bet esmu nolēmusi turēties pie „Yes man” stratēģijas. Kurš vēl nav redzējis to filmu – pēdējais brīdis. Phhh, easy – tas izrādās 5 min jautājums gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Marokāņi labprāt ņem savā auto tūristus, lai arī paši nerunā nevienu vārdu angliski un nekāda komunikācija mums nesanāk. Tikai smaidi, žesti un merci un shukran (paldies franču un arābu mēlēs). Azarts!

Agadirā mūs pa taisno aizvizina uz tirgu, kur iepērkam miltus pankūkām un nenosakāmo graudu putru brokastīm. Es nolemju mājām iegādāties arī kafijas vārāmo espresso kanniņu. Azartā krītu arī šeit, kaulējoties ar kādiem 3 tirgoņiem un mēģinot no visiem izvilkt vidējo zemāko cenu. Beigās viens mani nosauc par marokāni un atdod par aptuveni 5 eiro. Jūtos pacīnījusies. Vispār kaut ko nopirkt man pagaidām sagādā galvassāpes – pat dezodorantu nevar iegūt bez kaulēšanās, sākuma cena Nivea rullītim ir dārgāka kā Latvijā, bāc. Tas kaitina. Tāpēc esmu priecīga par fixed price cafe, padzeram svaigu apelsīnu sulu, kafiju un tad ar jaunu enerģiju trešo reizi krītu azartā, jo ieklīstam grāmatnīcā. Tā ar gudru ziņu iemājojusi starp suvenīru veikaliem. Apmīļojusi ar acīm un aptaustījusi lērumu bestselleru angļu valodā, vienu arī nopērku. Nav tā, ka man nebūtu, ko lasīt, jo līdzi ir paņemtas vismaz 8 grāmatas, bet nu vajag. Vieglu literatūru.

Izstaigājam promenādi. Nekad nebiju redzējusi savām acīm tā sauktos silto zemju kūrortus, kur viesnīca pie superviesnīcas, katrai savs pludmales pleķis pie ūdens ar saulsargiem, baseini, balti apaļi tūristi, jahtas, restorānu, kafejnīcu un veikalu virknes. Un paldies Dievam, laimīgie tūristi, arī emsī Donalds! Paskatāmies, cik maksā nopirkt okeāna krastā dzīvokli. Nieka 200 000 eiro par 100 kv.metriem. Un kā sola visitmorocco saule te patiešām spīd daudz un dikti!

Kontrastam aiziesim arī uz ostu un zivju tirgu. Mmmm… saulē nomelnējušas sejas, kārtīga zivju smaka, pilns ar laivām un vīriešiem. Man kļūst drusku neomulīgi. Valda liels mudžeklis. Kurš uzpērk zivis, kurš tirgo tālāk, kurš turpat uz vietas tīra, ķidā un cep. Šie cilvēki visticamāk nepazīst tik lielus ciparus kā tā dzīvokļa cena.

Sestdien eju uz Taghazout (13km turp atpakaļ) un pa ceļam dodu ziņu Lahcenam, kurš tur strādā viesnīcā, ka piestāšu apsveicināties. Negaidīšu tomēr līdz nākamajai nedēļai, kad man atnāks piektā čakra vaļā. Kāpēc lai es neaprunātos par sērfa lietām un vispār ar vienīgo cilvēku, kuru te pazīstu bez Žeņas? Pārsteigums, man jāpaliek uz pusdienām – uz jumta terases grillējam tunci un ēdam svaigus salātus. Tieku cienāta ar kafiju un colu, kurā neesot cukura (zero  cola). Izsmeju šo faktu. Kopumā sasmeļos pozitīvismu un uzzinu šo to noderīgu par lokālo sērfu un jogu.

Pārradusies mājās un vēl esot uz viļņa, saku Žeņam, ka jāiet beidzot pie tā vācu kaimiņa Heinča, kurš man varbūt varot aizdot dēli, tā Edgars teica. Īsti tam vēl neticu, bet nu mazums. Sacīts darīts un pēc 5 minūtēm nākam jau atpakaļ ar manuprāt oldskūlu cieto dēli, kuram krāsa lobās nost. Es gan no dēļiem neko vēl nesaprotu (softbords, hardbords, longbords, shortbords?), bet man viņš šķiet ļoooti vecs un galvenais simpātisks. Mans jaunais draudziņš Piko 🙂 Nez vai tas būs labākais variants iesācējam, bet esmu priecīga, jo varēšu kaut vai paairēties. Trūkst tikai līša (saites ap kāju) un varbūt arī vasku vajag? Hmm. Ejam uz piemājas „Banana surf shop”. Tur man piedāvā tikai jaunu saiti par stipri lielu cenu, kaut arī esot superdīls pa draugam – komplektā ar vasku 🙂 Nestrebju karstu.

Kad jau, tad jau – saku aizejam uzreiz arī pie tā jūsu zināmā sērfa instruktora, kurš dzīvo mums pretī?! Man veicas. Visi šodien mājās. Izrādās francūzis Herve, kuram nu jau pāri 50,  ir ar profesionāla trenera bagāžu – savulaik darbojies ar Marokas sērfa izlasi. Nezināju, ka tādas arī ir. Pačalojam, salīdzinām katrs savu vēja/viļņu avotu, dabūju līšu, un vienojamies, ka Herve man dod ziņu tiklīdz varam iet ūdenī.  Nākamās nedēļas vidū. Tikmēr lai padelēju (airējos). Uzreiz tieku brīdināta, ka viņam svarīgi redzēt nevis, cik precīzi un labi es apgūstu tehniku, bet gan – kā es sajūtu okeānu un  saikni ar ūdeni. You have to enjoy it… Ko vēl varu vēlēties?! Gaidu zvanu. Un mācos wu wei.

Tā mani katru rītu modinot saldi dzied Bens Hārpers. Šonedēļ  patiešām esmu nolēmusi uzsūkt sevī visu iespējamo saules un okeāna enerģiju. Pasauļoties, paskriet, pajogot, papeldēties, palasīt „Koherences atskaiti” (koherence fizikā ir viļņu vai svārstību spēja izraisīt savā starpā interferenci. saskaņotība, sakarīgums)  🙂 Atjaunoties.

Katru dienu zilas debesis un vismaz 28 grādi. Piedodiet.

Ūdens saulrietā kā piens. Pēc vakara skrējiena kā balva. Tik sarkanu Saules bumbu debesīs vēl nebiju redzējusi.  Bez mākoņiem, bez dūmakas. Asu un skaidru. Kā gribētos pie rokas telefonu, lai nofočētu! Fočēju vien ar acīm. Viena sarkana bumba rietumos, otra, balta, spīd austrumos. Gandrīz pilnmēness. Nākamās 3 dienas būšot ļoti īpašas retā zvaigžņu/planētu stāvokļa dēļ. Kas jādara, prasa Žeņa? Saku – nezinu, poziķivam zaņimatsa 🙂

Trešdienas  lielais piedzīvojums – tirgus (souk – berberu/arābu). Jāsapērk augļi un dārzeņi, jo tirgus mūsu ciemā ir tikai vienreiz nedēļā. Pārējā laikā, protams, var bodītēs visu ko dabūt, bet tad ir dārgāk un iespējams nav tik svaigs. Taktika jau atstrādāta – ejam ar Žeņu katrs ar lielo mugursomu. Viss notiek putekļaina lauka vidū, katrs pārdevējs kaut ko bļauj skaļā mēlē, aicina pie sevis. Vietējie rosīgi pērkas, stiepj lielus maisus. Pieejami arī tačkas pakalpojumi –staigā tev viens līdzi un tu tik krāmē iekšā. Par atsevišķu samaksu aizstums tavus pirkumus arī uz mājām. Katram pārdevējam sava specialitāte – kartupeļi, tomāti, melones, olīvas, rieksti, olas… Viss sabērts zemē smuki pēc krāsiņām. Ej tik un krāmē savā sveramajā bļodā. Cenas baltajiem atšķiras. Puišiem gan ir jau daži „savējie”, kuri pazīst un pārāk nekāš. Olas, piemēram, acu priekšā pārlasīja un iedeva labākās. Lādējam somās kartupeļus, burkānus, sīpolus, papriku, tomātus, kabačus, baklažānus, puķukāpostu, gurķus, plūmes, vīnogas, melones, granātābolus, pētersīļus, piparmētras. Nolemjam aiziet mājās iztukšot somas un atnākt vēl vienu reizi. Otrajā piegājienā nopērkam vīģes, dateles, arbūzu, banānus, riekstus un olas. Principā ož pēc dārzeņu un augļu diētas. Un iegādājos arī argāna eļļu, par kuru  es agrāk neko nezināju, bet esmu saklausījusies brīnumstāstus par tās labvēlīgo ietekmi uz ādu un veselību. Sālīti – ap 11ls/litrā. Pagaršoju, pakaulējos, dikti laba. Lietošu gan iekšķīgi, gan ārīgi. Lai tik pamēģina tagad nepadarīt mani 2x skaistāku!

Pilnmēness. Slikti guļu, suņi rej, odi kož. Uzlieku modinātāju 3.30, gribu to čigāniņu redzēt virs okeāna. Vēl nav. Ceļos vēlreiz 4.30. Dikti augstu, atspīduma ūdenī nav, bet skaists, mistisks un izraisa kaut kādu smeldzi.

2 nedēļas Marokā iespaidu ziņā līdzinās 2 mēnešiem – kā no pārpilnības raga birst gan vietējās dabas veltes, gan piedzīvojumi, gan dabas dažādība, gan raibie cilvēki..

Pirmajās stundās Āfrikas kontinentā, jāatzīst gan Spānijas mazpilsētelē Ceutā, kura viltīgi iekortelējusies Marokas Ziemeļaustrumos un Vidusjūras ūdenī, aiz priekiem pēc garā  ceļa metos naksnīgā peldē, aizmirstot uz rokas savu iemīļoto pulksteni… un šķiet, ka ar to arī mana laika skaitīšana ir beigusies. Vēl pāris dienas viņš vilks savu dzīvību, pēc tam izņemam viņam visu mehānismu un atstājam korpusu dekorācijai. Tagad viņš ir ūdensizturīgs.

Pirmās nedēļas paiet Marokenrola zīmē – esam 6 avantūristi (mums pievienojušās arī 2 Madaras), kuri dodas ceļā no Ceutas uz Marakešu. Kā jau visi zina, tad mans pirmais uzdevums bija ievest Marokā vienu no avantūristu darba zirgiem – 1984.gada Mercedes Benz (iesauka mersis, krāsa zeltīta). Otru mersi (pedomersis – tāpēc, ka zils) ieved Kaspars, kuram tas izdodas bez problēmām, jo auto Latvijā jau piereģistrēts uz viņa vārda. Ar manu kumeļu neiet tik raiti, jo mašīna ir uz Edgara vārda, uz mani ir tikai pilnvara, kura robežsargiem baigi maz interesē. Tā nu viņi pakutina mums nervus, sūtot no vienas būdiņas uz otru, no viena ierēdņa pie cita. Beigās tiekam nosūtīti pie galvenā blēža (ar terminu „blēdis” tiek saslimdināts ikviens, kurš klausās Edgara nostāstos par vietējo kolorītu), kurš tomēr akceptē šīs mašīnas atkārtotu iebraukšanu Marokā un dod mums termiņu 5.februāris. Aiziet!

Avantūristi neturas pie skaidra darbības plāna. Improvizācija. Līdz ar to neparedzamas ir ēdienreizes, ceļa garums, miega ilgums un pat galapunkts.

Pirmajās dienās iepazīstamies ar arābu medīnām (vecpilsēta aka tirgus) – šauriem ielu un māju labirintiem, kuros saule kādreiz šķiet iespīd tīrās nejaušības pēc. Pa šķirbu ielūkojamies mošejās, riādās, kā arī sporta pēc apmeklējam dažus tā sauktos kooperatīvus (ražotnes-mini fabrikas), kuros pārsvarā ar rokām izgatavo visu iespējamo – sākot ar diegiem, tekstilu, ādas somām, paklājiem, ārstnieciskām eļļām un kosmētiku, garšvielām, bulciņām utt.u.tjpr. Marokāņu rokdarbnieki mīl pietagot saviem izstrādājumiem arī Nike, adidas, Armani, D & G birkas. Tā nu ielas ir pilnas ar tirgoņiem un lavačkām, kurās var iegādāties burtnīcas un rakstāmos skolas sezonai, apakšveļu, šampūnu, un turpat blakus maizes klaipus, augļus, dārzeņus, jēra galvas, pusdzīvas vistas, olas, veļas pulveri, coca colu, autentisku arābu ietērpu un gumijas čības. Turpat ložņā kalsni kaķi, lido mušas, ēzelīši un zēzelīši stiepj savas nešļavas, šmulīgi bērneļi labākajā gadījumā sauc „hola, hola” (spāniski – sveiki), sliktākajā – pieprasa dirhamus (vietējā naudiņa). Visam pa vidu varam paēst hariri (vietējā lēcveidīgā zupa), tadžinu, kuskusu, nolocīt baltmaizes plāceni un iedzert pārsaldinātu piparmētru tēju. Par kafiju atsevišķs stāsts.  Un tas viss tādā mīlīgā bardakā un netīrībā – bez iespējas izvēlēties, kurā sūdā kāju likt (no Indijas atvests teiciens). Jā, kopumā kaut kas patiešām te atgādina Indijas elli – Deli.

Lai nu kā, tie vietējie blēži, kuri tev grib kaut ko iesmērēt un piekāst, vairs nešķiet tik biedējoši. Varbūt tāpēc, ka mums pašiem ir savs blēdis vārdā Edgars līdzi, kurš jau ir atkodis vietējo valodu. Blēdis blēdim draugs, un kā saka Edgars, Tev vienkārši jāpieņem, ka Tu vienmēr tiksi piečakarēts..viss atkarīgs, cik daudz ļausi.

Otrajā dienā netālu no Marokas Zilās mālu pilsētas Chechauenas dodamies meklēt kaņepju plantāciju, kura pēc svelmējoša kāpiena kalnos vairāku stundu garumā arī vainagojas panākumiem. Jau sākot augšupceļu, jūtu nodevīgi patīkamo zālītes smaržu. Marihuāna aug griezdamās kā nezāle. Nekāda īpašā aprūpe tai izskatās nav vajadzīga. Ideāli apstākļi. Tik noplūc, sasien kā pirtsslotas, izkaltē un tad pavisam primitīvi izdauza un izsit hašiša putekļus. Mums paveicas un atrodam pāris vietējos puišus, kas mums gatavi nodemonstrēt šo procesu. Iesaistās viss ciems, un mēs tiekam uzcienāti ar svaigi ceptu maizes plāceni. Kaspars visu dokumentē.

Nakšņojam vietējās viesnīcās – kura labāka, kura sliktāka – labi, ka tev ir savs guļammaiss, jo par higiēnas apsvērumiem un tīriem palagiem te neviens nedomā.

Pēc Fēzas (3.dienas) man viss ir sajucis – dienas, vietas, laiki, secība..  redzējām vietējos džungļus, ūdenskritumu, mērkaķus ceļmalā, kanjonu, pasakainus skatus uz Atlasa kalniem, zibeņus, fantastiskākās zvaigznes un Piena Ceļus, saullēktus un saulrietus, tirgus un medīnas.

Vārdu sakot kārtīgs roadtrips, kur vairs nav svarīgs mērķis, bet pats ceļš. Nav laika domāt. Tu esi.

Ceļš gan arī nogurdina, auto nogurdina. Tāpēc ceturtā (aptuveni) nakts tuksnesī nāk kā svētība. Braucam līdz mazam, mazam Sahāras smilšu tuksneša stūrītim, elsdami pūsdami nakts tumsā pievārējam dažas smilšu kāpas, uzslienam apmetni, izdzeram 2 laicīgi sagādātas vīna pudeles, guļam zem zvaigznēm un sagaidām saullēktu. No rīta laižamies prom ka tiekam, kamēr pēdas nenosvilst.

Nākamajā dienā apmetamies pie Edgara notestētas berberu ģimenes. Tas ir vesels šovs – 11 brāļi un māsas varētu strādāt izklaides industrijā, ko viņi patiesībā arī dara. Katram ir savs rūpals – vienam kamieļu tūres, otrs ved uz kalniem, trešais menedžē naktsmājas un kafejnīcu, sievietes pie pavarda, dzied un dejo utt. Tiekam uzņemti tik sirsnīgi un neviltoti, sabučoti un apmīļoti, ka sāku domāt par berberu un arābu kultūras krasajām atšķirībām. Māsas met aci uz mūsu puišiem, bet mūs, meitenes, grib izprecināt Saīdam – galvenajam famīlijas varonim, kurš izskatās pēc Boba Mārlija, Džimija Hendriksa un sava kamieļa (arī saukta Džimija vārdā) krustojuma. 100 balti zobi, mute līdz ausīm, labestības un pozitīvisma iemiesojums. Nelieto alkoholu un nesmēķē. Neko. Vispār visa ģimene padevusies glīta. Tiekam pārbaroti gan pusdienās, gan vakariņās ar kuskusu, dārzeņu tadžīnu un vistas šašliku. Mūs negrib laist prom. Viņiem ļoti patīkam, gaidīs Edgaru atkal nākamajā tūrē ar citiem avantūristiem.  Iegūstu no ģimenes dāmām 2 lokālos suvenīrus – hennas tattoo uz kājas un rastas bizīti – dredu, kas mani priecē jo īpaši. Kaspars te savukārt iegūst iesauku specialist (jo viņš ir foto profesionālis, un viņiem ļooooooooti patīk kameras), bet Žeņa ir mūsu meistars- mehāniķis, jo visu dienu, kamēr vazājamies pa tuvējo kanjonu, maina bremžu klučus, diskus, ģeneratoram kaut ko un visādi citādi veic auto tehnisko apkopi. Zelta rokas.

Šeit otro nakti guļu zem zvaigznēm – uz mājas jumta, svaigā gaisā.

Nākamajā naktī ,virzoties ārā no tuksnesīgajiem kalniem, nolemjam nakšņot pie retās ūdens tilpnes rajonā. Nosēžam pļāpājot par niekiem, vērojot krītošās zvaigznes, stūķējot meloni un tukšojot manu līdzpaņemto 0.7 balzamu nebaltām dienām (t.i. biju iedomājusies, ka dzeršu to pēc sagurušajām sērfošanas dienām) Smaids. Noplīstam tāpat uz zemes guļammaisos. Skats neslikts!

Marakeša. Sasniedzam pa dienu lielpilsētu – tirgu, no kuras nākamajā rītā abām Madarām jālido atpakaļ uz Latviju. Nedēļa paskrējusi neticamā ātrumā, un šķirties būs diezgan sērīgi, turklāt jāpaliek vienai ar 3 puišiem. Lai gan tehniski esmu ģeds šajā kompānijā, to tā īsti nejūt. Alleluja. Izstaigājam centru, meklējot suvenīrus, ievietojam manā iphonā vietējo SIM karti, kur esmu pārsteigta par vietējām tehnoloģijām, jo SIM pārtop par nano pāris sekunžu laikā ar parastas griezējierīces palīdzību, atpūšamies, nomazgājamies un dodamies vakariņās, kur Edgars mums ļauj apčakarēties un beidzot izjust blēžu varu pār naiviem tūristiem. Uzkožam smieklīgas porcijas galvenajā Marakešas laukumā par salīdzinoši lielu cenu. Tas nekas. Ar meitenēm un Kasparu vēl nolemjam izmēģināt laimi alkohola meklējumos kādā cafe vai restorānā un izdodas ar. 5 ls par kokteili vai alu. Labi, ka ir laimīgā stunda (gandrīz dienas garumā), un dabūjam 2 dzērienus par 1 cenu. Toties alkoholu gandrīz nejūt. Pēcāk guļam riādā uz jumta zem zvaigznēm. Un ož pēc urīna.

Lidostā pārņem dīvainas izjūtas – vienlaicīgi kāds smeldzes moments pēc mājām un turpat nezināmā vilinājums – ko gan atnesīs Marokas „mājas” banānu ciematā Aurirā.  Pusi dienas pa ceļam uz mājām vēl nākas veltīt auto remontam vietējā Agadiras darbnīcā pirms nākamā Marokenrola, kurš sāksies jau rīt. Interesanti, kas atbrauks, kāda būs kompānija?

Te nu mēs esam. Ilgi gaidītais Okeāns. Mierīgs. Saulriets. Okeāna dzīvoklis foršs ar terasīti un Pašu Okeānu 50m attālumā. Bet apkārtne gan pilnīgi mistiska – iebraukšana caur gruvešiem, akmeņu krāvumiem un izžuvušu, atkritumiem bagātu upi. Geto sajūta. Savukārt otrs, puišu dzīvoklis, kurā visticamāk kaut kad būs jāievācas arī man, jo šo grib izīrēt tālāk, mani biedē ar klaustrofobiju. Logu nav, acu līmenī tikai sienas. 2 mazas istabiņas. Jūties kā kastītē. Vietējā arhitektūra paredz slēpties no saules un saglabāt vēsumu šādā veidā. Mjā, visiem būtu grūti tur sadzīvot. Dzīvosim, redzēsim… baudu okeāna dzīvokli kamēr vēl varu.

Jaunos avantūristus ar Žeņu sagaidām nākamajā – Taghazout sērfa ciemā uz hoteļa jumta ar grilētu tunci un svaigiem salātiem, kurus esmu griezusi ne mazāk par pusotru stundu. Tumsa šeit iestājas ātri – ap 20, sēžam sveču gaismā, mielojamies un apostam viens otru. Komandas saliedēšanai jaunie ir atbraukuši ar 1l alko uz personu. Komandai garšo. Vismaz pirmās dienas. Būs forši, pat nedaudz apskaužu, jo viņiem viss brīnīšanās un atklājumu prieks priekšā.

Vēl viena piedzīvojumu diena kopā ar jauno grupu – dodamies uz Paradise Valley – upes izgrauztu kanjonu, kurā aug palmas un var lēkt iekšā zilzaļā upītē bombačkā vai uz galvas. Vietējie rāda paraugdemonstrējumus no dažādiem augstumiem – līdz pat 15 m laikam. Es pārvaru sevi un saņemos uz 4m zaldātiņā. Un vēl viens sevis izaicinājums – lienam ar lukturiem tumšā mālu alā, kura galīgi nav nekāds tūrisma spots, pareizāk sakot – reti kurš par tādu vispār zina. Puspliki peldkostīmos tupus rāpus, čukčukbānītī cenšoties neieskriet viens otra dibenā, atgaiņājoties no sikspārņiem, rāpjoties augšā pa klints sienu un slidinoties uz dibena lejā pa māla renēm, sasniedzam mālu vannu, kurā godam jāsasmērējas. Mission complete. Vēl tikai tāds pats atpakaļ ceļš. Tikai slidenāks.

Atceļā alus meklējumos vēl iebraucam Agadirā – supermārketā, kuri te ir 2 uz visu lielpilsētu. Prizmas variants. Alkohola nodaļa gan strādā tikai līdz 20 un mēs esam 10 min par vēlu, bet prieks, kur tu rodies – es nopērku kafiju un saēdos snikerus. Normālu veikalu mūsu ciemos nav. Tikai arābu bodītes – naturālā saimniecība. No vienas puses forši, jo esi spiests lietot tikai dabīgos cukurus un tonizētājus, bet retu reizi gribas taču sevi palutināt… lai gan pēc Kaspara uzņemtajām bildēm esmu spiesta secināt, ka tos manus pēdējo mēnešu laikā uzņemtos liekos kg peldkostīmā redz pārāk labi. Būs jāsaņemas 🙂

Pirmā saules vannu diena. Pāris stundās atnāku ar kājām uz mājām gar krastu no Taghazout ciema, kur pludmalē ar saules sargiem un krēsliem mīlīgi sadzīvo zvejas laivas. Ož gan pēc zivīm. Drusku tālāk apbrīnoju staltos un sirreālos kamieļus pludmalē, kuri vizina tūristus, bet, kad pēc brīža nosacītā kāpā ganās aitu un kazu ganāmpulks, vairs nebrīnos. Kātoju tālāk, ik pa brīdim uztverot naskos marokāņu skatienus un nopeldoties sāļajā ūdenī.

Mājās liekos uz jumta terases nost lasīt grāmatu. 2 stundās nosvilstu. 28 grādi. Gribas kaut ko pierakstīt, savus iespaidus, bet nekādi vēl nevaram to internetu sadalīt. Un nav arī īsti iekšā. Gaidu, kad būšu viena. Kādu brīdi nav sanācis pabūt ar sevi un paklusēt, to labi jūtu, jo negribas doties kopējās vakariņās. Tomēr dodos un iepazīstos ar vēl vienu patīkamu berberu Lahcenu – jaunu puisi, kurš strādā viesnīcas recepcijā. Viņš uz kopējā fona ir izglītots, prot lasīt, rakstīt berberu un arābu valodās, kā arī labi runāt angliski. Lielākā daļa marokāņu proletariāta ir analfabēti. Vot.

Šodien ir svētki – esmu palikusi dzīvoklī viena, jo Marokenrols atkal devies ceļā, Žeņa kaut kur plivinās apkārt, sēžu gultā kā fledermausis kājām gaisā pie kompja un dzeru kafiju. Labu kafiju vēl neesmu te dabūjusi, šķiet dīvainā piena dēļ, kurš visticamāk ir no pulvera. Jā, piena produktu te nav daudz..bet tas mani neapbēdina, jau kādu brīdi jutu, ka vajag ierobežot tos savā ēdienkartē.

Esmu sajūsmā par šīs zemes dāsnumu –pirmajās dienās rāvām tomātus, kas kā nezāles auga starp kaņepju krūmiem, ēdām no kokiem svaigas vīģes, dateles, lasījām ceļmalā kaktusu augļus, kurus vakarā rūpīgi notīrījām, jo tie klāti smalkām adatiņām. Par melonēm, arbūziem, granātāboliem, vīnogām vispār nerunāsim… drīz sāksies arī citrusaugļu laiks. Pārsteigta esmu par ķirbjiem, kabačiem, kartupeļiem, burkāniem, bietēm… viss dabīgs un garšīgs. Sāku ēst arī olīvas un papriku. Ātri saprotu, ka te mainīsies daudzi mani ieradumi – gan ēšanas, gan citādi.

Žeņa ir arī galvenais pavārs. Brokastis – pusdienas – vakariņas. Brokastīs uz maiņām 2 veidu putra (nenosakāma, garšo pēc grūbām) ar vīģu (vai dateļu? man tās joprojām jūk) zapti. Garšīgi, barojoši, veselīgi. Pusdienās – vakariņās arī kaut kas veselīgs no dārzeņu dzimtas. Būs jāiet pie viņa praksē. Aaa, un viņš iemācīja man arī sudoku principus 🙂

Atsāku jogot no rītiem uz mūsu mājas jumta. Viļņu oķītī nav jau piekto dienu un  neko arī nesola  tuvākajā laikā…

Kad un kāds būs sērfs?